Esot tālu prom no Latvijas, brīžiem zūd saikne ar to informācijas telpu, kas palikusi mājās. Lai gan esmu žurnāliste un komunikācijas procesi aizņem nozīmīgu daļu manas dzīves, ir dienas un pat nedēļas, kad nesekoju līdzi notikumiem Latvijā. Tomēr tas mainās, kad šie notikumi tiešā mērā sāk skart tevi pašu. Tad ziņu kastīte tiek lūkota vairākas reizes dienā. Šoreiz es nerunāju par valstiski nozīmīgiem notikumiem. Drīzāk tas ietver sevī konkrētu pilsētu un iedzīvotāju grupas. Pilsēta, par ko runāju, ir Limbaži, kur notikumu peripetijā atrodas visas Limbažu vidusskolas, īpaši jau Limbažu 3. Vidusskola, kuras absolvente esmu arī es. Lai neatkārtotos no jau publiskajā telpā esošās informācijas, bet iezīmētu situācijas aprises, stāsts kā vienmēr ir par šķiet nu jau divām paralēlām pasaulēm – valdības (šoreiz ar to domājot – Limbažu pašvaldību) pieņemtajiem lēmumiem un iedzīvotājiem, kam ar to jāsadzīvo. Es nevēlos gudri spriedelēt par to, cik likumīgi vai nē, ekonomiski neizdevīgi vai tieši otrādi būtu izstrādāt šo tā saucamo pilsētas skolu reformu, kas paredz izveidot Limbažu pilsētas ģimnāziju tagadējās Limbažu 1. vidusskolas telpās, savukārt Limbažu 3. Vidusskola būtu pakļauta likvidācijai. Telpas gan tukšas nepaliktu un skolas funkcijas gan citādākā formā turpinātu pildīt, tomēr Limbažu 3. Vidusskola, kādu to iepazinu es, vairs nebūtu. Manas zināšanas un mana emocionālā iesaiste nemaz neļautu būt tajā objektīvai. Šoreiz vēlos būt emocionāla un aizstāvēt savu skolu no savas perspektīvas. Šķiet viens no mūžīgajiem strīdu tematiem Limbažos bijis, kura skola labāk Limbažu 1. vai tomēr 3. Vidusskola. Lai gan ir cilvēki, kas apgalvo, ka ir bezjēdzīgi par to strīdēties, dziļi iekšēji katras skolas skolēni un personāls vienmēr uzskatījis, ka tieši viņa skola ir labākā. Un visu cieņu pretiniekiem, bet tieši tik patriotiskiem mums arī ir jābūt. Nekad neesmu mācījusies Limbažu 1. Vidusskolā, lai man būtu viedoklis par izglītības vai sistēmas kvalitāti tur. Tomēr savs viedoklis man ir par manu skolu. 3. Vidusskolas skolotāji man iedeva ļoti daudz gan kā personībai, gan profesionālei. Tieši personīgā attieksme bija tas, kas mani pārsteidza tik salīdzinoši lielā kolektīvā. Tomēr es varu teikt vienīgi paldies gan savai klases audzinātājai Līgai Turkai, kas bija ne tikai lieliska skolotāja, bet arī labs draugs. Vai arī Vijai Kovaļevskai, kas mācēja ne vien pasniegt vēsturi tā, lai eksāmenā iegūtu A, bet parādīt savu personību – zināšanu pilnu būtni, kas noteikti nav sveša ar jēdzienu „humora izjūta”. Bet vislielāko paldies varu teikt Aijai Grīnbergai, kas vienmēr paliks mana skolotāja uz mūžu. Tas, ko viņa man iemācīja, palīdzēja ne vien tajos trijos gados vidusskolā, bet arī turpmāk. Tieši viņa bija tā, kas man noticēja un deva zaļo gaismu tam, kas esmu pašlaik – žurnālistei. Un es nešaubos, ka šādu iedvesmas pilnu stāstu ir daudziem absolventiem un tagadējiem skolēniem. Mana mazā māsasmeita tagad mācās šīs pašas skolas pirmajā klasē un es vienmēr esmu lepna teikt, ka es arī mācījos tajā pašā skolā. Es vienmēr esmu bijusi par to, ka pārmaiņām šajā pasaulē jābūt, jo kā saka „pastāvēs, kas pārvētīsies”, tomēr mana plānotājas būtība paredz pārmaiņas, kas vērstas uz pārdomātu un iepriekš rūpīgi analizētu rīcību, bez nepatīkamiem pārsteigumiem. Man nav ne jausmas, kā izvērtīsies pilsētu skolu reorganizācija, bet es zinu vienu, ka manās atmiņās šāda reorganizācija nebūs. Tur vienmēr mani trīs vidusskolu gadi paliks kā spožs piedzīvojums, kur esmu augusi kā personība, kur iegūts stingrs pamats tālākajai izglītībai vairākās augstskolās un pats svarīgākais – iegūtas draudzības uz mūžu gan klasesbiedru, gan skolotāju vidū. Man tikai būs ļoti žēl, ja šīs reorganizācijas rezultātā kādam šis viss manis iepriekš minētais varētu tikt atņemts, vēl nemaz nepiedzīvots. Un cik savtīgi tas skanēs, bet būtu ļoti žēl, ja šajā rudenī, kad būtu jātiekas uz Limbažu 3. Vidusskola 20 gadu salidojumu, nebūtu vairs ne 3. Vidusskolas, ne salidotāju.