21 diena līdz mājām

labs rīts.

jo tuvāk nāk tas mans mājās braukšanas laiks uz Ziemassvētkiem, jo nepacietīgāka es kļūstu. tik ļoti gribas to savu mieriņu pabaudīt. tagad pēc Bašaks aizbraukšanas māja kļuvusi mazliet jaukākā atmosfērā, bet par nelaimi man tagad Belkis un Stīvens pārvākušies uz Belkis istabu, kas ir tieši blakus manai. un viņu mūzikas gaume mani reizēm grib nogalināt. kļūstu mazliet īgna. bet pa lielam viss ir vecajās sliedēs. mūsu Supo joprojām ikdienas izdomā simtiem joku, kā mani ķircināt. mājās atgriezies karstais ūdens. joprojām dzīvojam bez interneta mājās un jāsaka, ka esmu jau nenormāli pie tā pieradusi. beidzot sākām savu projektiņu un ideja man pašai ļoti patīk. šonedēļ biju pie bērniem skoliņā ar īpašām vajadzībām un tas bija ļoti īpašs laiks. izveidoju adventes vainagu mūsu ofisam, kas tagad smuki karājas pie durvīm. un vispār vairāk negribas rakstīt.

čau!

prison break jeb Bašaks bēgšana

Vispirms jau es gribu novēlēt visu labāko manai mīļajai Latvijai. skan jau diezgan salkani, bet tieši tā es jūtos. lai gan te, Slovēnijā esot, es saprotu, cik daudzas lietas te ir sakārtotākas un labākas, es tomēr lepojos ar to, ka esmu latviete. tieši tādēļ ir mazliet neierasti 18. novembrī, kas ir diena pati par sevi, tik liela un nozīmīga latviešiem, būt šeit Slovēnijā, kur 18. novembris ir viena diena no daudzām. bet es šodien sapucējos, uzvilku smukāko kleitu un jūtos kā iedama uz dzimšanas dienas svinībām. un jā, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai. 
-
bet nu, protams, atgriežamies realitātē. vai arī kino lentē, kas saucas "prison brake". tieši šāda nosaukuma kinofilma risinājās tepat manās mājās divas naktis atpakaļ. turku meitene Bašak aizbēga atpakaļ uz Turciju, nevienam nesakot ne vārda. viņa to bija plānojusi veselu nedēļu un, protams, "bēga" naktī. cik tomēr traģikomiski tas ir? mums, protams, jāpaskatās nedaudz atpakaļ pagātnē. Bašak bija viens no tiem cilvēkiem, kam grūti pieņemt, ka kāds nav līdzīgs viņai. būtībā viņa bija vienīgā, ar ko grūtības sadzīvot pat man. viņai patika nemitīgi sūdzēties. viņa neļāva pielāgoties Slovēnijai, viņa vēlējās, lai visi pielāgojas Turcijai. ja mājā dzīvo deviņi cilvēki, ir neprātīgi gribēt, ka sestdienas vakarā visi desmitos ies gulēt un mājās būs klusums. tieši to Bašak gribēja. un tieši tādēļ mūsmājās bija tik bieži strīdi. pēc viena šāda strīda, kur iejaukta bija arī mūsu EVS koordinatore, Bašak nolēma, ka dosies mājās. viņa, protams, par to neinformēja nevienu un pati uz savu roku nopirka biļetes. protams, ir lieki pieminēt, ka tu vari pārtraukt projektu jebkurā laikā. viņa vienkārši varēja to pateikt un organizācija visu nokārtotu, nopirktu biļeti, anulētu vīzu un viss notiktu cilvēcīgi. Bašak gājiens ar bēgšanu ir maksājis manas organizācijas reputāciju. ko gan labu tas var liecināt par organizāciju, ja brīvprātīgais vienkārši aizbrauc, nesakot ne vārda? pie tam, te vēl bija problēmas ar to, ka mana organizācija galvoja par Bašak vīzu un tad nu vēl bija zvani no vēstniecībām. bet mums tagad miers mājās, brīva istaba un vispār smieklīgi.
ā un vēl Bašak ir 29 gadus veca. un pēc profesijas sociologs. jā, tagad varat pabrīnīties. un es arī pabrīnos, ka es dzīvoju visjocīgākajā EVS ever. 
un vēl galīgi nejauki ir tas, ka mums mājās nav karstā ūdens jau kuro dienu un mums brauks EVS draugi - ciemiņi šajā nedēļā un galīgi nav jauki, ja nebūs ūdens. 

ļauties būt priecīgai.

klausos `instrumentu` `born to die` un domāju par pasaules lielumu un mazumu. šajās dienās man ir atkal lomkas pēc mājām. un es negribu čīkstēt, tādēļ labāk vienkārši teikšu, ka priecājos, ka šādas dienas atnāk un aiziet, atļaujot nākt vietā citām. labāk salikšu šīs nedeļas nogales bildes un ļaušu izskatīties priecīgi priecīga. mums bija tāds kā internacionālais vakars ar ēdieniem no mūsu valstīm. tas ir anglis Stīvens. pēc profesijas pavārs, tādēļ ēdieni bija  ļoti gardi. es cepu auzu pārslu cepumus. un sanāca ļoti ņamm.

esot šeit, esmu sevī atvērusi dekorēšanas čakru. dekorēju sienas un vietas, taisu plakātus un visu ko citu. man patiesībā tas baigi patīk, jo tas ir galīgi savādāk, kā esmu radusi darboties Latvijā. dažkārt šeit jūtos kā tādā skoliņā, kur tik jākrāso un jāzīmē.

mums bija arī savas īpašās EVS piespraudītes.

mūsu EVS koordinatore Anja.

ēdieni un, protams, mana mīļā Belkis. viņa tagad uz vienu nedēļu devusies uz Turciju un māja jau šķiet ļoti tukša bez viņas.

un, protams, mans Latvijas plakāts. mīlu savu Latviju. tiešām, tiešām.

margrietiņas un Ziemassvētku dziesmas jeb Liene ir diezgan laimīga

 Tā kā Vācijas Skujēns saka, ka es neko nerakstot savā blogā, tad nolēmu, ka šodien atkal jāpadalās ar iepriekšējās nedēķas notikumiem. Esmu apņēmusies un līdz šim man šo apņēmību ir izdevies veiksmīgi īstenot, rakstīt šeit reizi nedēļā. Tāda kā nedēļas atskaite. Un savu angļu valodas blogu esmu galīgi aizmirsusi, jo saprotu, ka tur nevaru izpaust visu, kāds vienmēr to izlasīs. Tad nu šī ir mana vieta. Mans skaļrunis un pastiprinātājs. Vispirms par bildēm. Pirmā bilde ir ģeniāla, jo mūsu Supo, kas ir darbinieks šeit jauniešu centrā un vispār tāds vīrišķais tips, prot visu salabot mūsu mājās, ir hip hoperis un tā tālāk, sestdien bija radošās darbnīcas vadītājs. šī radošā darbnīca bija vorkšops, kā pagatavot margrietiņas. tagad mēs viņu saucam par dazy man, jo tas ir ļoti, ļoti smieklīgi jau iedomājoties, bet es tur biju klāt un tas bija dubultā smieklīgi. margrietiņas mums vajadzēja, jo sestdien bārā uzstājās vietējā rokgrupa, kuras slovēniskais nosaukums ir "marjetica", kas tad arī tulkojumā nozīmē margrietiņa. šķiet vēl nekad dzīvē nebiju  dzirdējusi briesmīgāku grupu par šo. nē nu tiešām.

 Lai gan grupa bija briesmīga, laiku pavadījām labi. Gribu, lai jūs beidzot iepazīstaties ar Ninu. (attēlā). Viņa ir mana labākā draudzene šeit, māsa, slovēņu valodas skolotāja un mentore vienā personā. Neizsakāmi priecājos, ka man šeit ir tāds cilvēks kā viņa. Ne tikai viņa, bet arī viņas puisi Daniels, kas ir mans "best buddy" un suns Bella, kas ir vismīļākais radījums uz zemes. Tagad es pavisam noteikti gribu suni. Viņa ir tik superjauka. Un kad es viņai saku "ļupčaka", kas latviski būtu "buča", viņa atnāk un iedod man buču. sajūsminoši skaisti, ne? Sestdienas vakars vispār bija tāds pārsteigumiem bagāts. Beidzot iepazinos ar "pagraba puišiem", tā mēs saucam mājas īpašnieka brāļa dēlu un viņa draugus, kas regulāri mūsu mājas pagrabā spēlē pokeru. Kopumā diezgan jauki puiši. Tas ir labi, vienmēr ir patīkami zināt, kas notiek tavā mājā. Un, protams, bija ballīte līdz sešiem rītā, kas turpinājās mūsu mājās. Tajā piedalījās arī mūsu EVS koordinatore Anja (ar sarkanajiem matiem) un viņas pusis Jaka. Un, protams, Belkis, mans mīļākais cilvēks EVS mājā. Es gan līdz sešiem rītā neballējos, jo aizgāju gulēt. Esmu jau pieradusi gulēt visvisādos trokšņos, bet trīs no mūsu mājas iemītniekiem - nopietnais gals, par to nebija tik sajūsmināti.esam sadalījušies divās frontēs. viņi uzskata, ka viņus nevcienam, jo sestdienas vakari esot jāpavada gultā, lasot grāmatas, nevis ballējoties. tie, kas mani pazīst, zina arī to, ka man arī patīk būt mierīgai, lasīt grāmatas, skatīties vakaros TV un būt "garlaicīgai". bet pat es saprotu, ka šis ir EVS. tas nozīmē tu esi daļa no tā. lai nu kā februārī viņi dodas mājās.

Ai, un vispār esmu sajūsmināta, ka mana dzimšanas diena šeit būs ļoti īpaša. ne tikai tādēļ, ka tā būs mana dzimšanas diena, bet tādēļ, ka Nicmanes jaunkundze ciemosies pie manis. Jau tagad priecājos par domu vien, ka viņa būs šeit, mēs runāsim latviski, darīsim skaistas lietas kopā un rīkosim dzimšanas dienas ballīti. Esmu kā mazs bērns, kas jau sāk gaidīt Ziemassvētku brīnumu. Manā repertuārā jau sāk skanēt Ziemassvētku dziesmas un plānoties Ziemassvētku dāvanas. esmu pilna sajūsmas. un, lai gan ne viss šeit notiek tā, kā es to gribētu un lai gan mans EVS iespējams ne tuvu nav ideālam, esmu īstajā vietā un īstajā laikā. par to gan es esmu pārliecināta.

pagastmājas mistērija.

es pavisam noteikti varu teikt, ka šī bija trakākā nedēļa un trakākā nedēļas nogale manā līdzšinējā EVS mūžā. noteikti kādas detaļas šajā stāstā aizmirsīšu, kādas savukārt izlaidīšu, bet kopumā manas sajūtas lieliski raksturo šī bilde, kur Aleksis cenšas mani nožņaugt, kā jau Halovīniem pienākas. visu nedēļu un visvairāk jau nedēļas nogali man bija šī žņaudzošā sajūta *protams, ne jau fiziska*, bet emocionāla. gribējās aizbēgt un paslēpties no visa un visiem. kā jau iepriekšējā blogā minēju,  tad šajā nedēļas nogalē mūsmājās bija divas dzimšanas dienas. un ballītes ik vakaru līdz agram rītam. es gan to visu nespēju izbaudīt, jo pa lielam vēl jutos ļoti slima. toties es vcienmēr biju pirmā, kas pamodās un ieraudzīja dzīvojamās istabas un virtuves postažu. līdz beidzot trešajā rītā mums radās izteiciens: "same shit, different morning". katru dienu bija jauni pārsteigumi. piemēram, svētdienas rītā atskārtām, ka mūsu mājās nakšņojuši 14 cilvēki un vēl līdz šim brīdim neesam sapratuši, kur viņi uzradās. bet vakardiena absolūti bija pagastmājas mistērijas cienīga. Pinar (turku meitene) kopā ar abiem puišiem nolēma smēķēt "zāli". tas gan mūsmājās nenotiek bieži, patiesībā man šķiet, ka tas bija pirmo reizi. bet, lai nu kā, bija jau vakars, es biju savā istabā, nezinot neko, kas notiek, kad pēkšņi Pinar sākās histērija. viņa kliedza, tiešām pārbijusies. patiesībā visi bija pārbijušies, jo neviens no mums vēl nebija redzējis, ko tādu. tā tiešām bija kā šausmu filma. pēc stundas ilgas kliegšanas, raudāšanas, lamāšanās un citām izpausmēm viņa beidzot nomierinājās un apsolīja nekad vairs nesmēķēt zāli.
un vēl, jā. man pirmo reizi mūžā anulēja reisu un tā tēļ man veselu diennakti būs jāpavada Prāgā. un, protams, Chezh Airlines par to maksās. ai, nu tas pagaidām viss. kā redziet, garlaicīgi nav.

ajde.