margrietiņas un Ziemassvētku dziesmas jeb Liene ir diezgan laimīga

 Tā kā Vācijas Skujēns saka, ka es neko nerakstot savā blogā, tad nolēmu, ka šodien atkal jāpadalās ar iepriekšējās nedēķas notikumiem. Esmu apņēmusies un līdz šim man šo apņēmību ir izdevies veiksmīgi īstenot, rakstīt šeit reizi nedēļā. Tāda kā nedēļas atskaite. Un savu angļu valodas blogu esmu galīgi aizmirsusi, jo saprotu, ka tur nevaru izpaust visu, kāds vienmēr to izlasīs. Tad nu šī ir mana vieta. Mans skaļrunis un pastiprinātājs. Vispirms par bildēm. Pirmā bilde ir ģeniāla, jo mūsu Supo, kas ir darbinieks šeit jauniešu centrā un vispār tāds vīrišķais tips, prot visu salabot mūsu mājās, ir hip hoperis un tā tālāk, sestdien bija radošās darbnīcas vadītājs. šī radošā darbnīca bija vorkšops, kā pagatavot margrietiņas. tagad mēs viņu saucam par dazy man, jo tas ir ļoti, ļoti smieklīgi jau iedomājoties, bet es tur biju klāt un tas bija dubultā smieklīgi. margrietiņas mums vajadzēja, jo sestdien bārā uzstājās vietējā rokgrupa, kuras slovēniskais nosaukums ir "marjetica", kas tad arī tulkojumā nozīmē margrietiņa. šķiet vēl nekad dzīvē nebiju  dzirdējusi briesmīgāku grupu par šo. nē nu tiešām.

 Lai gan grupa bija briesmīga, laiku pavadījām labi. Gribu, lai jūs beidzot iepazīstaties ar Ninu. (attēlā). Viņa ir mana labākā draudzene šeit, māsa, slovēņu valodas skolotāja un mentore vienā personā. Neizsakāmi priecājos, ka man šeit ir tāds cilvēks kā viņa. Ne tikai viņa, bet arī viņas puisi Daniels, kas ir mans "best buddy" un suns Bella, kas ir vismīļākais radījums uz zemes. Tagad es pavisam noteikti gribu suni. Viņa ir tik superjauka. Un kad es viņai saku "ļupčaka", kas latviski būtu "buča", viņa atnāk un iedod man buču. sajūsminoši skaisti, ne? Sestdienas vakars vispār bija tāds pārsteigumiem bagāts. Beidzot iepazinos ar "pagraba puišiem", tā mēs saucam mājas īpašnieka brāļa dēlu un viņa draugus, kas regulāri mūsu mājas pagrabā spēlē pokeru. Kopumā diezgan jauki puiši. Tas ir labi, vienmēr ir patīkami zināt, kas notiek tavā mājā. Un, protams, bija ballīte līdz sešiem rītā, kas turpinājās mūsu mājās. Tajā piedalījās arī mūsu EVS koordinatore Anja (ar sarkanajiem matiem) un viņas pusis Jaka. Un, protams, Belkis, mans mīļākais cilvēks EVS mājā. Es gan līdz sešiem rītā neballējos, jo aizgāju gulēt. Esmu jau pieradusi gulēt visvisādos trokšņos, bet trīs no mūsu mājas iemītniekiem - nopietnais gals, par to nebija tik sajūsmināti.esam sadalījušies divās frontēs. viņi uzskata, ka viņus nevcienam, jo sestdienas vakari esot jāpavada gultā, lasot grāmatas, nevis ballējoties. tie, kas mani pazīst, zina arī to, ka man arī patīk būt mierīgai, lasīt grāmatas, skatīties vakaros TV un būt "garlaicīgai". bet pat es saprotu, ka šis ir EVS. tas nozīmē tu esi daļa no tā. lai nu kā februārī viņi dodas mājās.

Ai, un vispār esmu sajūsmināta, ka mana dzimšanas diena šeit būs ļoti īpaša. ne tikai tādēļ, ka tā būs mana dzimšanas diena, bet tādēļ, ka Nicmanes jaunkundze ciemosies pie manis. Jau tagad priecājos par domu vien, ka viņa būs šeit, mēs runāsim latviski, darīsim skaistas lietas kopā un rīkosim dzimšanas dienas ballīti. Esmu kā mazs bērns, kas jau sāk gaidīt Ziemassvētku brīnumu. Manā repertuārā jau sāk skanēt Ziemassvētku dziesmas un plānoties Ziemassvētku dāvanas. esmu pilna sajūsmas. un, lai gan ne viss šeit notiek tā, kā es to gribētu un lai gan mans EVS iespējams ne tuvu nav ideālam, esmu īstajā vietā un īstajā laikā. par to gan es esmu pārliecināta.