on arrival seminārs

Tātad ir sācies mans otrais Slovēnijas mēnesis un esmu sagaidījusi arī savu on arrival semināru. Šī ir otrā semināra diena, ko pavadām pilsētiņā Škofja loka, kas ir kādu trīs stundu braucienā no manas pilsētas. Jāsaka, ka ekspektācijas par visu šo pasākumu bija krietni lielākas, nekā piepildījies. Latvijā man šķiet šie pasākumi ir labāk organizēti. Mēs esam šeit jau divas dienas un mums vēl nav pienācīgas programmas, izpalika visas iepazīšanās spēles un tamlīdzīgas lietas un pagaidām viss ko tiktāl esam darījuši ir staigājām pa pilsētu un katru dienu ēdam dārgos restorānos (paldies, protams, Eiropai par to). Bet es ceru, ka rīt sāksies kas vairāk noderīgs, jo beidzot iepazīstināsim ar saviem projektiņiem un būtu jauki uzzināt, ko citi īsti dara. Bet personības mums te tiešām dažādas. Man noteikti ir jāpastāsta par Vilsonu. Viņš ir tiešām ļoti jauks puisis, brīvprātīgais no Beļģijas, bet oriģināli no Haiti. Pasē viņa vecums ir 18 gadi, bet patiesībā viņš nezina ne savu īsto vecumu, ne to, kad ir viņa dzimšanas diena, bet visticamāk tie ir kādi 21-23 gadi. Jo viņš tika adaptēts un cik noprotu viņa bērnība haiti nemaz nebija viegla. Bet Vilsons tiešām varētu būt viens no jaukākajiem cilvēkiem, ko man gadījies sastapt. Par spīti tam, ka es dažbrīd galīgi nevaru saprast, ko viņš saka, jo viņš rausta valodu (arī tas no bērnībā pārdzīvotā) gaišums (lai gan viņš ir tumšās šokolādes brūnumā) staro no viņa nepārtraukti. Tad vēl mums ir vairākas vācu brīvprātīgās, norvēģu meitene, kas ļoti daudz runā un ar kuru dalām vienu gultu, ungāru meitene, kurai ir nenormāli lielas ambīcijas priekš šī gada un citi brīnumbērni. Protams, tas ir diezgan jauki nodibināt tāda veida sakarus un atrast draugus visur Slovēnijā. Tomēr viena manas būtības daļa jau zināmā veidā ir pieradusi pie savas mazās mazpilsētiņas un cilvēkiem, kas mani sagaida tur. Vispār jau pārmaiņas būs arī svētdien, kad mūsu mājās uz palikšanu beidzot ieradīsies arī angļu puisis Stīvens. Tad nu redzēsim, kas mani sagaida.

labākās dienas vēl priekšā

Rīt paiet mēnesis, kopš esmu Slovēnijā. Ja skatos atpakaļ, tad šis mēnesis ir bijis īsts emociju kokteilis. Rīt no rīta dodamies uz savu on arrival semināru un es ceru, ka tās būs piecas ļoti piepildītas dienas. Pagājusī piektdiena bija viena no visjaukākajām dienām šajā mēnesī. Tā kā šodien ir kaut kāda starptautiskā valodu dienu vai kaut kas tamlīdzīgs, tad vietējās vidusskolas angļu valodas skolotāja uzaicināja mūs novadīt trīs stundas – iepazīstināt nedaudz ar sevi, savu valsti un iemācīt dažas frāzes mūsu valodā. Tad nu cēlāmies sešos, lai jau septiņos būtu uz pirmo stundu (neticami, ka viņiem stundas sākas tik agri). Tā kā Pinar ir slima un Bašak slikti runā angliski, tad es uzņēmos runāšanas daļu. Pirmā stunda bija ar 15gadniekiem un mēs sapratāmies lieliski. Saņēmu nedalītu uzmanību, rādīju Slaktera „nothing sepecial” video un viņiem tas likās uzjautrinoši. Mans vēstījums, protams, bija vienkāršs – ja esi politiķis runā labu angļu valodā vai izmanto tulku. Viņiem patika arī Prāta Vētra un viņus visnotaļ uzjautrināja tas, ka Slovēnijā vārds `žurka` nozīmē ballīte, bet Latvijā tam ir pavisam ne tik jauka nozīme. Bet saldais ēdiens viņu ausīm bija `buča’ – Slovēnijā tas ir ķirbis. Otrā stunda bija ar 16gadniekiem. Man šķita, ka otrajai stundai bija jābūt vieglākai, jo man jau bija zināma pieredze. Es kļūdījos. Pirmās piecas minūtes es vispār nevarēju noķert viņu uzmanību un gaisā virmoja šo 16gadnieku attieksme: mēs esam paši foršākie visā pasaulē. Tāda kā siena, ziniet. Lai gan programma bija tā pati, man bija jāatrod veids, kā pie viņiem piekļūt. Un paldies Dievam, ka Viņš man ir devis humora izjūtu un spēju jokot. Uz tāfeles uzrakstīju savu vārdu un uzvārdu un liku to visiem izrunāt, jo es taču šeit būšu veselu gadu un man ir vajadzīgi draugi un galu galā es esmu arī Facebook, kur viņi var mani atrast. Tas viņus beidzot sasmīdināja un pēc tam mēs sapratāmies ideāli. Lieki piebilst, ka pēc tam, kad nokļuvu mājās, mans Facebook konts papildinājās ar draugiem. Un, protams, kā jau vienmēr šī man atkal tāda nedēļa Balkānu zīmē. Pie mums ciemojas brīvprātīgais no Turcijas Gjursans, piektdien un sestdien mūsu mājā nakšņoja trīs serbi un šonakt te vēl paliks divi maķedonieši. Es lēnām sāku pie tā visa pierast. Un es biju šokā, ka es vispār vairs neko nespēju pateikt krieviski. Jo tie serbi runāja tikai krieviski un es sapratu visu, bet nevarēju neko atbildēt. Tā ir, ja kādus piecus gadus neesmu runājusi krieviski. Visi vārdi jau automātiski nāk ārā angļu valodā. Piektdien bija superjauka serbu ballīte un es atkal izsmējos ar saviem slovēņu draudziņiem ( es nevaru saprast, kuram ir dzēlīgāks humors – man vai viņiem), bet kopumā šī nedēļas nogale pagāja tādā mazliet depresīvā zīmē. Pinar ļoti cieš savas nelaimīgās mīlestības dēļ, jo izrādās slovēņu puisim ir arī otra draudzene un viņš nevar izšķirties, ar kuru tad īsti būt kopā, tas, protams, ir sāpīgi viņai, jo viņa patiesi ticēja un cerēja, ka viņam tas ir tikpat īsti, cik viņai. Un vispār visu laiku līst, kas galīgi nav nais. Bet vienmēr jau nāk jauna diena un atnes jaunas sajūtas un jaunas iespējas. Es uz to arī ceru, ka rītdiena būs labāka. Jo labākās dienas jau man vēl tikai priekšā.

pēdējo dienu lomkas

Pēdējās divas dienas ir bijušas patiešām iekšējām emocijām ļoti skumjas dienas. Vakar runāju ar EVS Čehijā Zani un tas mani savā ziņā ļoti uzmundrināja. Ir patīkami parunāt ar kādu, kas pašlaik iet cauri tam pašam stāvoklim, kam es. Pēdējās dienās es tiešām jūtos kā atkarīgais, kam ir `lomkas`, jo tas nav dabūjis savu kārtējo devu. Tieši tik liela ir mana vajadzība pēc lielākas cilvēcības un attiecību dziļuma starp cilvēkiem. Šī ir mana ceturtā nedēļa šeit un man sāk palikt grūti skatīties uz šīm virspusīgajām attiecībām, kas ikdienas ir man apkārt. Šķiet te cilvēkiem tas ir pilnībā pieņemami – draudzēties, bet nekad nebūt tā pa īstam tuvu. Nu es domāju dvēseliski. Bet varbūt tas viss mans šo dienu drūmums ir tādēļ, ka es nespēju aptvert, ka esmu brīvprātīgajā darbā, kur man teju vispār nav jāstrādā. Tās četras stundas dienā es īsti par darbu nesauktu un ja jūs man jautāsiet, kādi ir mani pienākumi, tad man būs grūti atbildēt, jo man īsti tādu nav. Iespējams, kādam šāds darbs liktos tieši laikā, bet ne man. Esmu pieradusi pie cita ritma. Vai arī iespējams manas drūmās domas ir tādēļ, ka mājās ir sasodīti auksts un man nav ne jausmas, kad šeit varētu sākt darboties kaut kas līdzīgs apkures sistēmai. Katrā ziņā ne jau septembrī. Atliek vien turpināt salt. Labi, ka man ir paņēmušās līdzi mammas adītās siltās vilnas zeķes. Vai arī manam drūmumam varētu būt kāds sakars ar to, ka man ir apnicis gaidīt pēc interneta pieslēguma mājās. Esmu jau nogurusi to viņiem atgādināt teju katru dienu. Bet internets mājās būtu lieliska lieta, lai nejustos tik vientuļa šajos garajos rudenīgajos vakaros. Iepriekšējais vakars gan nebija tik vientulīgs, jo mana jaunā draudzene Barbara mani aizveda uz kino tuvējā pilsētā. Bijām uz `Charlie St. Cloud`. Mazliet vairāk nostaļģijas kā citos vakaros, es teiktu. Vispār tas ir mazliet jocīgi un neticami reizē, ka ir iespējams dzīvot 11 istabu mājā, kopā ar vēl trim cilvēkiem, bet justies kā pašam vientuļākajam cilvēkam uz pasaules. Un tas nemaz nav jauki. Un zinu, zinu, ka tā tam nemaz nav jābūt. Tad pie tā arī paliksim, ka tam tā nav jābūt, bet, ka tieši tā tas pašlaik ir. Džeimss Blants man te tagad fonā dzied par Anniju, kura ir zvaigzne un es katru vakaru paskatos debesīs uz polārzvaigzni un nodomāju, ka tieši tik pat spoži tā spīd arī Latvijā. Gandrīz līdz riebumam salkani, bet tieši tā es tagad jūtos.
Bet es ļoti gaidu savu on arrival training, kas sāksies jau pirmdien un man ir tāda iekšēja sajūta, ka tas treniņš man daudz ko saliks pa plauktiņiem. vienīgi jācenšas vēl vairāk nesaaukstēties līdz tam laikam. jo pagaidām es klepoju, visi man apkārt klepo un teju visiem ir paaugstināta temepartūra. nav galīgi nais.
P.S. Bet tā filma par Čārliju ir laba. Iesaku.

dusmīga uz piecām minūtēm

šīs tik bija emocijām bagātas dienas. no pilnīga prieka līdz pilnīgām skumjām un vēl pilnīgākām dusmām pašlaik. dusmas nav laba lieta, tās saēd cilvēku. esmu pārliecināta par to, tādēļ es atļaušos būt dusmīga tikai īsu brīdi un pēc tam vairs nedusmoties, bet atrast reālu risinājumu. ja godīgi man šobrīd ir pilnīgi vienalga, ka man apkārt sēž mani turciņi, ka viņi uzskata, ka viss mans "es jūtos kā mazā turcijā" ir diskriminācija, nevis joks un ka viņi var izmantot google translator, lai šito izlasītu. šobrīd man ir vienalga. gribu rakstīt latviski un gribu, lai to lasa kāds, kam ir tāda pati mentalitāte kā man. esmu reāli nogurusi no visiem saviem tagadējiem `dzīvesbiedriem` un to, kā viņi uztver lietas. mani sāk nogurdināt viņu tīrības mānija, ja to tā var nosaukt, jo, piemēram, uz trauku mazgāšanu viņi nemaz tik naski nav. es savus trakus nomazgāju uzreiz pēc ēšanas, viņiem patīk mazgāt tos nedēļu vēlāk. un tad rodas situācija, ka viņi nevar atcerēties, kas kuram pieder un atstāj pusizlietni ar nemazgātiem traukiem un jautā man, vai es zinu, kam pieder šie netīrie trauki (protams, ar domu, ka tie ir mani un man tos noteikti vajadzētu nomazgāt). cilvēki, es taču neesmu stulba, es lieliski zinu, ka tie nav manējie! nu vārdu sakot, šodien manas turku mīļās meitenes sāka strīdu ar mani darba vietā. (mājās jau viņas, protams, to nevarēja pajautāt). un par ko! par to, ka es esot slinka! kā tad! es paņēmu slotu, lai izslaucītu ofisu un viņas man un visiem citiem ofisa darbiniekiem savā sliktajā angļu valodā paziņoja, ka es vakar neesot tīrījusi māju kopā ar viņām. es gan paskaidroju, ka es to jau darīju pagājušajā nedēļā viena pati un ka tas nav īsti godīgi, ka man būtu jātīra mūsu milzīgā māja katru nedēļu vienai pašai. bet viņas to, protams, jau ir aizmirsušas un paliek pie sava. jūtos kā bērnudārza grupiņā un tad nu rīkošos kā bētnudārzos pieklājas - iešu mājās un virs izlietnes uzlikšu lapiņu: nomazgā traukus PĒC ēšanas un sataisīšu grafiku, kad kuram kas jātīra. es to viņu savienību nevaru izturēt. nav īpaši jauka sajūta, kad trīs cilvēki runā par tevi tavā klātbūtnē, bet tu nesaproti ne vārda. vai vēl kādam EVS no Melturiem ir šāda veida problēmas?
Bet, protams, ir jau arī labas lietas. Sestdien ar maniem best buddies Ninu un Danielu bijām otrā lielākajā pilsētā Mariborā un beidzot biju McDonaldā. tas bija patiešām nais. un pēc tam vakarā ar citu meiteni biju a`capella koncertā citā pilsētā. tiešām izbaudīju to laiku. un vēl šie plūdi, kas bija slovēnijā. nekad dzīvē nebiju pieredzējusi lietu, kāds bija piektdien un sestdien. divas diennaktis lija pilnīgi bez apstājas. mūsu pilsētiņai gan nekas nenotika, bet otrā slovēnijas galā ceļi vietām bija pilnīgi neizbraucami.

un tā tās dienas paiet

labrīts!
Kādas dienas jau pagājušas, kopš veicu pēdējo ierakstu šeit. Laikam jau tā mēdz notikt, ka regulārā rakstīšana diezgan regulāri mēdz noplakt. Tomēr es apsolos rakstīt arī turpmāk. Ja ne citiem, tad sev gan, jo man ļoti patīk pēclasīt un salīdzināt un analizēt pašai sevi. Lielākais jaunums laikam ir tas, ka man tagad ir arī viruālā dienasgrāmata angļu valodā. http://lifetimeexperience.tumblr.com/ Iespējams, ka tur es pavadīšu vairāk laika. Vēl nezinu, kā tas viss izvērtīsies, bet tā kā viens no maniem `to do` plāniņiem Slovēnijā ir uzlabot manas angļu valodas zināšanas, tad es tiešām ļoti priecājos par iespēju rakstīt angliski. Protams, tā vairāk ir vietne, kur es mazliet filozofēju par dzīvi, tur nebūs ierakstu par turkiem vai to, kā viņi vāra karstvīnu elektriskajā tējkannā, jo negribu nevienu aizvainot. Runājot par turkiem, viss ir forši. Mēģinām iziet uz kompromisiem, mācāmies saprast viens otru un mūsu kultūru atšķirības un vienkārši dzīvot draudzīgi viens ar otru. Pārpratumi gan mums sanāk, īpaši tādēļ, ka bieži vien viņi visu uztver ļoti nopietni. Šī ir mana trešā nedēļa šeit un jāsaka, ka es lēnām tiešām pierodu pie visa, kas ar mani šeit notiek. Mācos slovēņu valodu, eju uz ballītēm, ikvakaru pastaigājos ar manu mentori – draudzeni Ninu, viņas puisi un suni. Un mums tiešām sapas, kā teiktu latvieši. Mums ir viena humora izjūta, vieni joki un vispār viņu sabiedrībā jūtos neticami labi. Mēs viens otru saucam par „best buddies” un viņi mani apsolīja arī aizvest uz MCdonaldu un kino beidzot (tas ir citā pilsētā), jo kā jau varat iztēloties manā mazpilsētā nav daudz izklaidu iespēju. Bet vispār es vienkārši gribu būt stipra un spēt sevi nodarbināt visu laiku, jo tik daudz brīva laika kā tagad man šķiet man nav bijis nekad. Ir kādi ierosinājumi no Tavas puses?

tas nav mīts, bet patiesība!

Dzīvot kopā ar četriem cilvēkiem nekad nav viegli. Reizēm pat ģimenes locekļu starpā ne, kur nu vēl ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no citas valsts un ar citu kultūras un dzīves pamatu. Vārdu sakot, šī ir mana aktuālākā pēdējo dienu frāze. Lai visiem viss uzreiz būtu skaidrs, man tiešām nav nekas pret Turciju, turku tautu un tiem cilvēkiem, ar kuriem es šeit dzīvoju kopā. Sakot, ka man ir sajūta, ka dzīvoju un jūtos kā mazā Turcijā, es nekad neesmu vēlējusies diskriminēt vai aizskart kāda jūtas. Tas ir mans joks. Un cilvēki, kas mani pazīst, zina arī manus reizēm tik dzēlīgos jokus. Tā, nu tas ir pateikts. Jo mums tiešām mājās sanāca neliels (vai liels, īsti nezinu) pārpratums, ka mani turku draugi domāja, ka tas viss nebūt nav joks un es viņus no sirds ienīstu un visas citas briesmīgās lietas. bet tagad es ceru, ka viss ir labi un es arī atvainojos un izskaidroju viņiem, ka nekad neesmu domājusi kaut kā ļauni un es ceru, ka starp mums visiem tagad viss būs kārtībā. bet vārdu sakot, kultūru atšķirības tiešām pastāv un tas nav izdomājums!
ar mīlestību pret turkiem,
liene.

karstvīns elektriskajā tējkannā?

Tagad es sāku piedzīvot visas tās dīvainās kultūras un cilvēku atšķirības, par ko mēs plaši runājām pirms aizbraukšanas apmācībās. Nauris man šodien atsūtīja īsziņu, kur dalījās savos iespaidos par turku tautu un to, cik dīvaini viņi dažkārt rīkojas, piemēram, vārot karstvīnu elektriskajā tējkannā (čau, Nauri!), ka es nolēmu, man noteikti ir jāpadalās ar tām dīvainajām lietām, ko es redzu katru dienu savās jaunajās mājās. vispār es jūtu, ka viss lēnām iegriežas vajadzīgajās sliedēs. šodien man bija ļoti jauka feisbuka saruna ar angli stīvenu, kurš mazāk kā pēc mēneša atgriezīsies šeit. par to pašu angli, par kuru turku meitenes man sastāstīja visas tās lietas, ka vienā naktī viņš ieradies ar 15 slovēņu puišiem un citas lietas. bet izrādās viss nemaz nav tā. protams, viņš ir anglis un viņam ļoti patīk skatīties futbolu un diezgan nenormālos apjomos dzert alu, bet, lai cik jocīgi tas arī nebūtu, man ir tā iekšējā sajūta, ka tieši ar viņu no visiem mājas iemītniekiem man varētu izveidoties vislabākās attiecības. mums ir diezgan līdzīga humora izjūta, abiem patīk un abi esam diezgan skaļi pēc savas dabas. un kā izrādās viņš toreiz nebija vis ar 15 slovēņu puišiem, bet ar trim. lūk, te arī ir kultūru atšķirības un valodu barjera. turku meitenes īsti nesaprata, ko stīvens saka un baidījās, ka puiši viņām nodarīs ko sliktu. tad nu meitenes aizslēdza durvis un stīvens visu nakti netika iekšā. diezgan smieklīgi man šķiet. bet vēl daudz jocīgāk par šo atgadījumu man šķiet tas, ko viņi ēd. piemēram, viņi dzer pienu nenormālos daudzumos - bet ne vienkāršu pienu. karstu pienu katru rītu. un tajā pienā saliek iekšā visādas dīvainas lietas. tad vēl viņi dzer kaut ko, es pat nezinu, vai es to drīkstu saukt tik skaļā vārdā, kā "dzēriens". vārdu sakot viņi ņem jogurtu (bez piedevām) un pielej ūdeni un tad dzer. es, protams, atvainojos, ja aizskāru kāda lasītāja jūtas, kurš arī tā mēdz darīt, bet man kā vienkāršai latvietei, kura par visu vairāk tagad gribētu rupjmaizi un biezpienu, tas šķiet pat ļoti dīvaini. un tas jau ir tikai sākums. iespējams tuvojoties ziemassvētku laikam viņi arī vārīs karstvīnu elektriskajā tējkannā. man gribētos to redzēt.
bet vispār es šeit iedzīvojos arvien vairāk un vairāk. vakar atkal uzliku mājās uz visskaļāko mūziku un mēs visi dejojām. esmu samācījusies arī smieklīgas turku frāzes un mēģinu padarīt šo nopietno turku dzīvi mazliet jaukāku. pagaidām tā ir mana misija. jo patiešām reizēm viņi mēdz būt tik nopietni, ka man šķiet mēs strādājam nevis jauniešu centrā, bet gan pie kāda slepena valdības uzdevuma.
lai jums skaisti dejojas pa dzīvi!

iedvesmot un iedvesmot

šodien jūtos iedvesmota un vēlos iedvesmot. nezinu, kas mani ir iedvesmojis. turku meitenes Pinar iemīlēšanās un nemitīgā sajūsma par vietējo Ēriku vai mīļās vēstules, ko ikdienas saņemu no saviem mīļajiem vai varbūt apziņa, ka tiešām tas ir ļoti, ļoti, ļoti neticami, ka es gadu varu dzīvot šajā sava veida idillē, nesatraukties par neko lielu, darīt skaistas lietas un iedvesmot citus. viss mans projekts ir par un ap iedvesmošanu. tā tas arī saucas : inspirational brochure for local volunteers. un man tik ļoti patīk apzināties, ka tas viss no sākuma idejas līdz gala rezultātam būs manis pašas izauklēts un iedvesmots un, ka es iespējams, nevaru izglābt pasauli ar to, bet varu izglābt sevi un iespējams vēl kādu citu. es nezinu, kas notika, kur bija tas klikšķis, bet kaut kas ir mainījies. es, protams, apzinos, ka pastāv maza varbūtība, ka gada laikā šeit iegūšu tādus cilvēkus, kā palikuši latvijā - cilvēkus, ar kuriem man ir viens sirdsritms un viena dvēseles būtība. bet iespējams man nemaz to nevajag. es aizvien vairāk un vairāk un vēl vairāk apzinos, ka tas ir gads man pašai. vismaz es to sev saku, lai iedvesmotu.
un vispār taču ir tik daudz lietu par ko man šeit priecāties. piemēram, par to, ka šodien vismistiskākajā veikalā nopirku pasaulē skaistākās bikses tikai par 7 Eiro. vai arī par to, ka es nomainīju mentoru un viņa ir tiešām ļoti, ļoti jauka. nu tāds sirdscilvēks. un vēl es pavisam noteikti varu priecāties par prieku un smiekliem un jokiem. es tiešām smejos.

pirmā nedēļa galā

labrīts!

Šodien aprit mana pirmā EVS nedēļa šeit. Pirmā nedēļas nogale arī aiz muguras un jāsaka, ka tā bija varen garlaicīga. Lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, nedēļas nogalēs šajā mazpilsētā ir vēl mazāk cilvēku, kā darba dienās. Svētdienās pilnīgi viss ir slēgts, pat pārtikas veikali, bet sestdienās tie strādā apmēram līdz vieniem dienā. Joprojām jūtos mazliet Turcijā un ja godīgi esmu pārgurusi no viņu valodas un kultūras. Un ir pagājusi tikai nedēļa. Joprojām katru dienu sev uzdodu jautājumu, vai tiešām es šeit izturēšu veselu gadu? Labā lieta ir tā, ka es meklēju iespēju iepazīties un sadraudzēties ar vietējiem cilvēkiem, tikai jāsaka atklāti viņi nav diez ko atvērti svešiniekiem. Bet es iepazinos ar diviem patiesi jaukiem cilvēkiem – Blažu un Andreu. Sākumā ar couchsurfing palīdzību atradu 25 gadīgo inženierzinātnes un veterinārās medicīnas (ļoti jocīgs salikums, bet viņam ir mērķis padarīt pasauli labāku) studentu Blažu. Pēc tam viņš mani sapazīstināja ar savu draudzeni Andreu un tagad man ir divi jauki draugi. Viņi gan šeit nedzīvo ikdienā, jo mācās Ļubļanā, bet viņi mēdz šeit būt nedēļas nogalēs. Un man tagad būs paziņas, pie kā doties uz Ļubļanu. Bet mūsu EVS mājā iet diezgan interesanti. Pinar ir jau paspējusi iemīlēties Ērikā (rakstīju par viņu iepriekšējā bloga ierakstā. To, kas atstrādā sabiedrisko darbu mūsu jauniešu centrā) un visu nedēļas nogali viņai bija lielās mīlas mokas, jo Ēriks neatbildēja ne uz viņas īsziņām, ne zvaniem. Tagad gan laikam viss atkal ir nokārtojies.

Day 5 - skumjas un prieks

Živjo!*

Pienākusi jau piektā diena un pirmā nedēļas nogale šeit. Katra diena ir tik emocijām bagāta, no pilnīgākā nespēka un skumjām, līdz patīkamām emocijām. Vakardiena bija viena no tām dienām. Dienas pirmajā pusē iepazinos ar Ēriku. Viņš ir 30gadīgs vietējais iedzīvotājs, kas strādā tikai svētdienās un second hand jeb krāmu tirgū pārdod dažādus DVD, CD un tamlīdzīgas lietas un nopelna tikpat daudz kā tie, kas strādā katru dienu. Tātad tā kā Ēriks strādā tikai vienu dienu nedēļā, pārējās viņš visu laiku atpūšas un ballējas. Viena šāda ballēšanās un zāles pīpēšana un pēc tam braukšana ar mašīnu viņu noveda pie aresta un tad nu viņam bija jāizvēlas - 1000 Eiro soda nauda vai arī 135 stundu sabiedriskais darbs mūsu jauniešu centrā. Tā kā viņam tāpat pa dienām īsti nav ko darīt, viņš izvēlējās otro, tad nu tagad viņš šeit ir teju katru dienu un dara visādus darbiņus. Vakar kopā ar Ēriku gājām pa pilsētu un līmējām plakātus par tuvāk esošajiem pasākumiem. Viņa angļu valoda ir patiešām ļoti laba, tādēļ es tiešām izbaudīju, ka varēju beidzot ar kādu ilgāk par piecām minūtēm parunāt angliski. Bet Ērika stāsti nemaz nebija tik pozitīvi - viņš stāstīja, ka šeit narkotikas ir ļoti augstā cieņā, it īpaši heroīns. Tad vēl bija briesmu stāsti par Itāliju, Slovēniju, melno orgānu tirgu un prostitūciju. Es pat nevēlos atcerēties visas tās lietas un labāk arī nevajag, citādāk jūs vēl nodomāsiet, ka dzīvoju briesmīgā vietā. Tā, protams, nav. Bet saruna ar Ēriku bija kā pēdējais final punkts neizbēgamajam. Nebiju nobirdinājusi ne asaru visu nedēļu. Pat ne lidostā, kad atvadījos no ģimenes. Tad nu vakar jauniešu centrā man uznāca lielais pinkšķis un es laidu ārā visu, kas bija manī sakrājies. Protams, mentors nezināja, ko darīt, tādēļ turpināja savus iesāktos darbus (viņš strādā šajā jauniešu centrā). Paralēli manām iekšējām skumjām, uzzinājām pavisam skumjas ziņas. Mūsu brīvprātīgajam turku puisim nomira mamma. Jau pirms mēneša, bet viņa ģimene viņam to pateica tikai vakar. Tagad ir tā pavisam jocīgi. Neviens īsti nezina, ko teikt un ko darīt. Ko gan var pateikt tādā brīdī? Es pat iztēloties nevaru, kādas sāpes un skumjas viņš pašklaik pārcieš...
Bet vakardienas noslēgums bija pavisam jauks. Kopā ar turku meitenēm Bašak un Pinar bijām uz tuvējo ciemu un iepazināmies ar trim brīnišķīgām slovēņu meitenēm. Pēc tam aizgājām pie viņām uz māju un bija patiešām, patiešām sirsnīgi. Es tur tajā ciemā jutos daudz labāk, nekā šajā mazpilsētā. šeit cilvēki nav diez ko draudzīgi, drīzāk atturīgi. Sarunājām ar meitenēm, ka brauksim uz Celje (trešā lielākā pilsēta Slovēnijā) un iesim uz Makdonaldu un kino :) Can`t wait :)

*Sveiki!

turku kolonija (day 3-4)

Šobrīd savās mājās jūtos kā turku kolonijā. Un tas mazliet līdzinās īstām šausmām. Tātad dzīvoju kopā ar divām turku meitenēm un vienu turku puisi. Vakarnakt pie mums pēkšņi uzradās vēl viens turku puisis, kurš atbrauca ciemos un paliks šeit vēl pāris dienas. Lieki piebilst, ka viņi visu laiku runā tikai savā „grazi grazi” valodā. Un jautrākais, ka nedēļas nogalē atbrauks vēl divi turku draugi šiem draugiem un tad te kļūs pilnīga Turcija. Iespējams, gan viņi visi nedēļas nogalē dosies iekarot couchsurfing plašumus uz Austriju. Aicināja arī mani līdzi, bet pirmajai nedēļai ir par daudz turku un par daudz turku valodas un par daudz viņu un par daudz visa. Lūk, man ir riktīgs homesickness. Un šodien saņēmu vēl vienu ziņu – ieradīsies vēl viena turku meitene un gadu šeit dzīvos kā brīvprātīgā. Nu camon, man nav nekas pret turkiem, bet tas ir mazliet pa daudz un nemaz nav pareizi, manuprāt. Viņiem te izveidojas kā tāda atsevišķa komūna. Es gan mēģinu sevi noskaņot, ka man uzradīsies slovēņu draugi un tad būs vieglāk. Pagaidām es šeit – EVS mājā jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Protams, viņi mēdz aizmirst arī vietu no kurienes nāku un sauc to par Lietuvu un vēl mazliet par Baltkrieviju un Krieviju. Un, protams, vēl jau ir anglis Stīvens. Viņš gan savu projektu ir pabeidzis un uz mēnesi aizbraucis atpakaļ uz Angliju, bet šī mazpilsēta viņam ir tik ļoti iepatikusies, ka viņš šeit ir atradis darbu un paliks šeit, līdz ar to septembra beigās viņš būs atpakaļ un dzīvos mūsu EVS mājā. Par Stīvenu klīst tādi nostāsti, ka es jau tagad saprotu, ka viņš ir tipiskākais anglis, kas attaisno visus stereotipus - mīl futbolu, skaļumu un lieto alkoholu milzīgos apmēros. Turku meitenes pastāstīja, ka reiz kādā naktī viņš krietni iedzēris atnāca mājās nevis viens, bet ar 15 (!) tikpat iereibušiem slovēņu draugiem. Protams, meitenes aizslēdza viņiem durvis un nelaida iekšā, bet es jau tagad jūtu, ka būs līdz neprātam "jautri" viņa sabiedrībā. Uz viņa istabas durvīm ir uzraksts "Night club". Nu camon, mēs esam vidusskolā, vai kā? Mans mentors joprojām par mani neliekas ne zinis un visu laiku aizbildinās, ka viņam ir daudz darba. Mentora uzdevums vissvarīgākais man šķiet ir tieši pirmajās nedēļās, kad ir vajadzība pēc socializācijas ar cilvēkiem un vispār man ir liela vajadzība parunāt ar kādu, kas saprot vairāk kā divus vārdus angļu valodā. Domāju došu viņam iespēju līdz nedēļas beigām un tad gan iešu pie direktores un lūgšu pēc mentora, kas būs mans draugs. Vakar viju arī policijas iecirknī. Pagaidām man ir atļauja šeit uzkavēties trīs mēnešus, bet rīt man jāiet uz kaut kādu citu iestādi un viņi atļaus man šeit palikt gadu. Es gan nezinu, kā būs ar to gadu, bet ceru, ka ar katru dienu es šeit jutīšos arvien labāk un labāk. šodien brauksim uz kaut kādu netālu esošo jauniešu centru un es nedaudz pastāstīšu par sevi un Latviju, bet drīzumā tepat jauniešu centrā es rīkošu Latvijas vakaru un tad gan pa nopietno veidošu prezentāciju.