un tā tās dienas paiet

labrīts!
Kādas dienas jau pagājušas, kopš veicu pēdējo ierakstu šeit. Laikam jau tā mēdz notikt, ka regulārā rakstīšana diezgan regulāri mēdz noplakt. Tomēr es apsolos rakstīt arī turpmāk. Ja ne citiem, tad sev gan, jo man ļoti patīk pēclasīt un salīdzināt un analizēt pašai sevi. Lielākais jaunums laikam ir tas, ka man tagad ir arī viruālā dienasgrāmata angļu valodā. http://lifetimeexperience.tumblr.com/ Iespējams, ka tur es pavadīšu vairāk laika. Vēl nezinu, kā tas viss izvērtīsies, bet tā kā viens no maniem `to do` plāniņiem Slovēnijā ir uzlabot manas angļu valodas zināšanas, tad es tiešām ļoti priecājos par iespēju rakstīt angliski. Protams, tā vairāk ir vietne, kur es mazliet filozofēju par dzīvi, tur nebūs ierakstu par turkiem vai to, kā viņi vāra karstvīnu elektriskajā tējkannā, jo negribu nevienu aizvainot. Runājot par turkiem, viss ir forši. Mēģinām iziet uz kompromisiem, mācāmies saprast viens otru un mūsu kultūru atšķirības un vienkārši dzīvot draudzīgi viens ar otru. Pārpratumi gan mums sanāk, īpaši tādēļ, ka bieži vien viņi visu uztver ļoti nopietni. Šī ir mana trešā nedēļa šeit un jāsaka, ka es lēnām tiešām pierodu pie visa, kas ar mani šeit notiek. Mācos slovēņu valodu, eju uz ballītēm, ikvakaru pastaigājos ar manu mentori – draudzeni Ninu, viņas puisi un suni. Un mums tiešām sapas, kā teiktu latvieši. Mums ir viena humora izjūta, vieni joki un vispār viņu sabiedrībā jūtos neticami labi. Mēs viens otru saucam par „best buddies” un viņi mani apsolīja arī aizvest uz MCdonaldu un kino beidzot (tas ir citā pilsētā), jo kā jau varat iztēloties manā mazpilsētā nav daudz izklaidu iespēju. Bet vispār es vienkārši gribu būt stipra un spēt sevi nodarbināt visu laiku, jo tik daudz brīva laika kā tagad man šķiet man nav bijis nekad. Ir kādi ierosinājumi no Tavas puses?