par kontroli

Kas ir pirmā lieta, par ko iedomājies, no rīta atverot acis? Es gribētu teikt kaut ko ļoti skaistu, bet parasti mani rīti sākas: gribas ilgāk pagulēt. Esmu sapratusi, ka tā ir viena patiesa vērtība. Ka vienīgais, ko es zinu par nākošās dienas rītu ir tas, ka man gribēsies vēl mazliet ilgāk pagulšņāt. Pārējo dienas daļu nav manos spēkos kontrolēt. Vēl grūtāk ir tad, ja esi tālu projām no mājām. Tad šī kontroles apziņa vispār izslīd caur pirkstiem (kaut gan zinot, ka bieži vien arī mājās esot neko nevar ietekmēt, tomēr tuvums liek justies mazliet citādāk). Un tā nu sanāk, ka esi ierauts pavisam citā mutulī, daudz citādākā, kāds tas būtu vēl Latvijā esot. Sajūta ir sirreāla, kad, atverot ierastos ziņu portālus, tu izlasi, ka Mārtiņš Freimanis ir miris. Šķiet, kā tā, nomiris? Kā tad tā var nomirt? Tik jauns. Vai tad mēs visi nedzīvosim mūžīgi? Vai tad mēs vienmēr nebūsim jauni, skaisti un nerakstīsim dziesmas, kas aizskar tūkstošiem cilvēku? Un dzīve iesviež atbildi kā dunku sānos: nebūsim gan. Tajos brīžos tu, cilvēks, domā, cik tā dzīvība tomēr trausla lieta. Un cik daudz vērta. Un cik skaista tomēr. Tik skaista, ka no, rīta atverot acis, gribētos būt vienmēr pateicīgai par jaunu dienu, nevis cilvēciskā nevīžībā kurnēt, ka atkal tik agri jāceļas. Kontrole zūd, lai gan kontrole patiesībā nekad nav bijusi. Tajā pašā dienā, kad izlasu pavisam skumjo ziņu par jau aizgājušo Mārtiņu Freimani, mana sirds sažņaudzas vēlreiz, kad izlasu, ka manu vidusskolas skolasbiedreni un draudzeni modeli Baibu Eņģeli, kas jau vairākus gadus dzīvo un veiksmīgi darbojas modes biznesā Īrijā, piekāvušas trīs sievietes. Ir bažas par viņas tālāko modeles karjeru. Un atkal jau šie jautājumi, kā tas tā var būt iespējams. Vēl pirms nedēļas runājām par visu un neko un tagad es lasu ziņu, ka esi slimnīcā, jo trīs sievietes rasistisku vai kādu citu iemeslu dēļ izvēlējās ņemt kontroli savās rokās. Kas tā par kontroli, kad nodarām pāri citiem? Kas tā par iedomātu kontroli, es atkal sev vaicāju. Novēlu Baibai veseļoties. 

Lūk, stāsts ir par to, ka vienā brīdī zūd robežas. Robežas par to, vai esi tālu vai tuvu, bet, ka ir lietas un notikumi, kurus tu nevari kontrolēt. Bieži vien šie notikumi neskar mūs tieši, bet skar vēl tiešāk. Skumji, ka tikai tādos brīžos, kas saistīti ar sāpēm, mēs sākam domāt par to rīta celšanos un to novērtēšanu un vakara gulētiešanu ar pateicību. Bet vēl skumjāk, ka pēc kāda laika mēs atkal ceļamies ar „kā gribētos ilgāk pagulēt” domu. Kaut gan es ņemu savus vārdus atpakaļ! Ja mēs ceļamies ar šo domu, tad bieži vien tas norāda, ka ar mums un mūsu mazo trauslo piemājas pasaulīti viss ir kārtībā. Tad nu es novēlu, lai rīt no rīta ceļamies un gribam ilgāk pagulēt. Bet par vakara pateicību gan labāk neaizmirsīsim. Jo kas zina, ko tā jaunā diena nesīs.

pēcklusuma atzīšanās

es laikam tomēr neesmu tik laba bloga rakstītāja, kā man agrāk šķita. Kā gan vēl citādāk es varētu izskaidrot to, ka pēdējo ierakstu, kas tiešā mērā būtu saistīts ar manu EVS pieredzi esmu rakstījusi vēl vecajā gadā? Laikam esmu no tiem, kas kādu brīdi tomēr izvēlas visu paturēt pie sevis. Daudz bija noticis, daudz ir noticis un daudz joprojām turpina notikt. Gan labā, gan ne tik labā. Man negribas atkal ķēzīties pa savām domām un negribas atkal to visu pārcilāt. Varu teikt, ka šis gads mani jau audzina un pavisam noteikti vēl audzinās (nu ko lai saka, draudziņi, esiet uzmanīgi ar jaunā gada vēlēšanām). Īsumā raksturojot pašreizējo situāciju, esam pārvākušies uz jaunu māju, kas ir daudz patīkamāka; katru dienu kājām nostaigāju 6 kilometrus, kas laikam ir labi; esam uzņēmuši jaunu brīvprātīgo no Francijas un atvadījušies no Pinar, kas devās atpakaļ uz Turciju un februāra vidū sagaidīsim vēl divus jaunus brīvprātīgos un pavadīsim Engin atpakaļ uz Turciju. Ir pavisam jocīgi apzināties, ka aprīlī pilnīgi visa mana vecā EVS generation būs nomainījusies. Protams, izņemot mani.

 Šī mēneša laikā esam strīdējušies un cīkstējušies ar organizāciju. Ir daudzas lietas, kas mums nepatīk un ko mēs labprāt mainītu. Pagaidām ir savstarpējs respekts un neizšķirts. Strādāju pie sava personīgā projekta un tas man sagādā diezgan lielu prieku. Sadarbojos ar vietējo ģimnāziju un vadīšu dažas lekcijas un radošās aktivitātes vidusskolēniem.

Es apsolu, ka šis ir pēdējais tāda tipa ieraksts, kurā es atskaitos kā pirmās klases sacerējumā par tēmu: „ko darīji vasarā?”. Bet laikam tieši šāds formāts man šodien ir vajadzīgs, lai redzētu, cik daudz patiesībā notiek man apkārt un cik ļoti tas ietekmē vai neietekmē mani. Esmu izvēlējusies, ka nevēlos iesaistīties visās tajās drāmās, kas ir man apkārt (un ticiet man, te tādu ir daudz). Es negribu zūdīties par lietām, citiem cilvēkiem vai notikumiem, kurus nav manos spēkos kontrolēt. Tā vietā es izvēlos lasīt grāmatu vai uztaisīt visai savai „EVS family” vakariņas. Neredzu nekāda pamata jaukties citu cilvēku dzīvē vai savstarpējās attiecībās. Tas pavisam noteikti nav tas, ko es gribētu atminēties no savas EVS pieredzes. Un laiks sarūk. Jāsāk krāt savas pieredzes atmiņas, lai, kad došos projām, varētu kā pirmklasnieks rakstīt sacerējumu. Ko gan tie pirmklasnieki parasti raksta? Man jau šķiet kaut ko līdzīgu „ man gāja ļoti labi, bet es nevarēju sagaidīt, kad sākšu iet skolā”. 

Viena lieta gan te Slovēnijā ir zūdīšanās vērta – viņu ātrums vai pareizāk sakot – lēnums. Mums jau divus mēnešus ir kontrakts par interneta pieslēgšanu, bet interneta kompānija joprojām nevar atsūtīt meistaru, kas visu saslēgs un sadarīs. Un viņiem tas šķiet pilnīgi normāli. Divus mēnešus?! Cilvēki mīļie, jūs jokojat ar mani? Tieši tā es jūtos un es nevaru sagaidīt to sajūtu, kad pirmo reizi manā EVS pieredzes laikā es varēšu pirms gulētiešanas onlainā parunāties ar saviem draudziņiem. Šīs sajūtas man ļoti pietrūkst.