šī tik ir bijusi vasara. ui un oi. šķiet visa dzīve sagriezusies un atgriezusies u n pārgriezusies. esmu mājās. mans evs laiks ir beidzies un esmu atpakaļ no sava `burbuļa` savā `realitātē`. un man tiešām ļoti patīk būt mājās. lai gan sākotnēji šķita, ka realitātes lielie punkti `skola-dzīvoklis-darbs` man liks baiļoties, tomēr lēnām ar katru no tiem tieku galā. soli pa solītim uz priekšu. tagad tikai jāatrod mans sapņu darbs un sajūta būs tāda, it kā 10 mēnešu slovēnijā nemaz nebūtu bijuši. labi, tagad es meloju. tepat vien jau viņi te ir. tepat vien jau es pārdomāju visu, ko esmu tur piedzīvojusi un pārdzīvojusi. es šodien lasīju, ka esot `laimīgie` brīvprātīgie - tie, kam esot misijas apziņa. tie, kam nav svarīga, kurā valstī vai organizācijā viņi atrodas, svarīgs ir tikai pienesums, ko viņi tur var veikt. es esmu viens no tiem `laimīgajiem`. tiešām. lai gan bija visa kā un vēl vairāk. lai gan tiku sāpināta un lauzta līdz neprāta robežām, es esmu laimīga, ka es tam visam ļāvos. tagad es tikai gribu ķert sapņus. savējos pagaidām. tagad es zinu, ko gaidu no nākotnes - darbu ar jauniešiem, darbu neformālās izglītības jomā un visu, kur var iziet cauri pieredzes prizmai. esmu sapratusi, ka jaunieši un bērni mani dara laimīgāku kā pildspava un papīrs.
es gribu rūpēties par cilvēkiem.