Reiniks Lauris un iedvesma ap mums.

Šodien daudz domāju par prieku/mieru/iedvesmu. Mani vienmēr reāli satracina visas tās filmas un grāmatas, kas liek noticēt, ka katra diena ir brīnums un novērtēt to, kā saule no rīta uzaust un vakarā noriet. Un es jau noticu. Un ticu. Tikai brīžos, kad pārņem īgnums un pūcīgums ir tā riebīgā vainas apziņa. Anyway, šodien tomēr bija priecīga diena. Jo es jau no rīta piecēlos un apzināti izvēlējos būt priecīga.
Un vēl sapratu, cik ļoti lielu iedvesmu man spēj dot apkārtējie cilvēki. Es varu atklāti teikt, ka vislielāko iedvesmu savā dzīvē esmu guvusi tieši no apkārtējiem, no viņu panākumiem un no savām ilūzijām par laimīgo nākotni. Nespēju atcerēties, cik tieši man bija gadi, šķiet, varēju iet kādā sestajā klasē. Varu arī kļūdīties. Bērnības notikumi bieži vien vecumu nepazīst. Lai nu kā, lai arī cik jocīgi tas neskanētu, būt žurnālistei mani iedvesmoja neviens cits kā latviešu saldsērīgā popa zīmols – Lauris Reiniks. Un, nē, tā nebija viņa mūzika, kas, skanot vēl tolaik populārajos kasešu atskaņotājos, mani iedvesmoja izdomāt savas nākotnes sapņu profesiju un reizē arī vienu no lielākajām mīlestībām. Ne būt ne. Es atceros, ka kādā no tolaik populārajiem jauniešu žurnāliem izlasīju interviju ar Reiniku, kur viņš ne vien runāja par mūziku un spiedzošajām pielūdzējām, bet arī par Latvijas Universitāti, kur iestājies studēt žurnālistiku. To, vai viņš iestājās, pabeidza un kā viņam tālāk gāja, es nezinu. Un tas nav svarīgi. Nozīmīgi ir tas, ka tas, kā viņš runāja par žurnālistiku, bija pirmais solis manai nākotnei. Patiesībā maznozīmīgi ir tas, ka tas bija tieši Reiniks. Tikpat labi tas varēja būt kāds vārdā Smuidris, Indriķis vai vienalga kā citādāk. Es runāju par principu. Par iedvesmas momentu.
Man dzīvē ir ļoti veicies. Ļoti. Protams, vēl esmu tikai ceļa sākumā un ikdienas pārliecinos par to, ka vakardienas panākumi jāatstāj aiz muguras un jāskatās uz priekšu. Nav jēgas dzīvot vecos lauros. Esmu pārliecināta, ka laiks, kādā mēs pašlaik dzīvojam, to nemaz neatļauj darīt.

Es ikdienas mazliet jūtos kā `Alise Brīnumzemē`. Un tas ir tikai tādēļ, ka brīnumzeme mums ir apkārt. Cilvēkos ir neticami daudz iedvesmas un kā mēdza teikt princese Diāna, visas cilvēku dvēseles sver vienādi. Iespējas pie mums nāk katru dienu. Jautājums ir vienīgi par to, kādu atbildi mēs tām sniedzam.

brīvprātīgā darba gadiņš.

Šķiet, ka jāsāk atkal rakstīt. Ja ne citim, tad sev pašai, lai redzētu, kā un kas gada laikā manā dzīvē būs mainījies. Tātad jau Augustā dodos uz Slovēniju, kur Eiropas brīvprātīgā darba ietvaros pavadīšu veselu gadu. Ir bažas, ir sajūtas, ir skumjas par prombraukšanu. Viss kopā mazliet smacē. Pieņemu, ka šis sagatavošanās laiks ir visbaisākais. Kad šķiet pienākumu ir vairāk, kā saprašanas. Tomēr par spīti visam esmu pārliecināta, ka šis gads būs īpašs gads - ar visiem turkiem "drink or leave" komandu un mazpilsētas efektu. Prognozēju, ka prombraucot vismaz katru otro no 5000 iedzīvotājiem zināšu.
Šodien mani mazliet no sliedēm izsita kādas sen neredzētas draudzenes zvans. Viņa bija tik pārsteigta, ka dodos projām, sakot, ka tas nemaz nelīdzinās man un jautāja, vai es no kaut kā bēgu. Nē, es nebēgu. Nemaz! Man šķiet, ka es pati vienmēr esmu zinājusi, ka šis ir īstais laiks un īstāka nemaz nav. To es sev centīšos atgādināt arī tad, kad būšu jau Slovēnijā. Jū nov, tu esi šeit, jo tev te ir jābūt. Ir īstais laiks, Liene! Esmu droša. Galvenais jau laikam neslēpties pašai no sevis. Vienmēr jāatklāj sava patiesā būtība, jū nov.