pamodiniet mani vēlāk.

šodien tiešām es no visas sirds varu teikt: pamodiniet mani, kad šī diena būs pagājusi. jau divas nedēļas cīnos ar kakla sāpēm. te tās nāk, te tās atkal pazūd, līdz šajā nedēļā tās nekur nepazuda. beidzot man tas apnika un nolēmu, ka jāiet pie ārsta. joprojām nevaru saprast, vai tas bija prātīgs vai tomēr ne tik prātīgs lēmums. dakteris izrakstīja pain killers un teica, ka man visnotaļ ir kāds vīrusss vai kāda reakcija uz kaut ko šeit. un par to es viņam atdevu lielāko daļu savas mēneša kabatas naudas jeb vairāk 50 Eiro. protams, mīļā AXA man to pēc kāda mēneša apmaksās, es tā vismaz ceru, ja sapratīšu, kur man kas jāsūta. bet, protams, ka es esmu priecīga, ka man nav angīna. tas ir ļoti, ļoti labi.

ai, bet vispār šīs pēdējās dienas tādas līdz mistikai jocīgas. mūsmājās saplīsa abi ledusskapji, mans dators neņem pretī Corel Draw programmu, man notika ķibele ar fotoaparātu un es šo uzskaiti, protams, ka varētu turpināt. pie pilnās mājas ar cilvēkiem esmu jau lēnām pieradusi. šī nedēļas nogale vispār būs kā tāda hosteļa nedēļa - mūsu divām brīvprātīgajām ir dzimšanas diena un mums būs superliela ballīte un no malu malām atkal sabrauks cilvēki. tieši tā, kā tam ir jābūt nedēļas nogalēs. tomēr, lai cik ļoti es arī izbaudītu smieklus, emocijas, dejas līdz rītam un visu citu, tikpat ļoti es gaidu to divu nedēļu Ziemassvētku brīdi, kad es zinu, lai gan būs liela steiga, tas būs reizē arī mans mieriņš.

ai, bet tikmēr priecājamies. ja?

es negribu būt visur piekabināma.

labrīt, pasaule! labrīt, mani draudziņi!

skatos, ka jums latvijā jau skaisti snieg. mums šeit vēl tikai skaisti krīt rudens lapas. rudens šeit patiešām ir skaists. pēdējās dienas bijušas mazliet savādas. tik daudz kas notiek ap mani, bet vēl trīsreiz vairāk notiek manī. pašlaik mūsmājās ir deviņi cilvēki. pirmajās dienās tas bija pat jauki un nepierasti - liels troksnis, skaļa mūzika un ballīte līdz četriem rītā. bet šī ir jau piektā diena un tas nebūt vairs nav tik jauki, esmu izsalkusi pēc miega. un tas man liek secināt, ka ir jauki, ja mājās ir ciemiņi, bet tikpat jauki ir tad, kad ciemiņi dodas atpakaļ uz savām mājām. šī ciemiņu metafora lika man padomāt arī pašai par sevi. pirmdien būs pilni divi mēneši, kopš esmu šeit un laiks ir bijis patiešām piepildīts. bet viena lieta man tomēr nešķiet skaista. es negribu būt viens no tiem visiem zināmajiem sugas cilvēkiem, kas visur cenšas piestāvēt. man nekad tie cilvēki nav bijuši sirdij tuvi, bet zināmā mērā šo divu mēnešu laikā esmu kļuvusi viena no viņiem. tā, it kā es pieņemtu apkārtējo identitāti un aizmirstu, kāda esmu patiesībā. tie, protams, ir tikai sīkumi, bet tomēr nozīmīgi man. piemēram, es dažbrīd šeit jūtos vainīga par to, ka neko daudz nesaprotu no populārās mūzikas. nekad neesmu zinājusi, kas izpilda kuras dziesmas. un nekad neesmu jutusies par to vainīga. galvenais, ka es zinu to, kuras dziesmas silda manu sirdi un kuras nē. bet šeit cilvēkiem šķiet, ka esmu kā no mēness nokritusi un neticamā kārtā es sajutos vainīga, ka pirmo reizi Gagas Alehandro dzirdēju Slovēnijā. un ir vēl citi sīkumi, patiešām sīkumi, bet iekšēji lielumi, kas man liek justies mazliet ne tā. nu ne tā, bet tā, it kā es gribētu pieskaņoties, mainīt krāsu un piestāvēt. 
man tiešām vajag laiku tikai ar mani pašu. šķiet šī svētdiena varētu būt tāda. ieslēgšos savā istabā, klausīšos mūziku, kas man patīk, bet kurai, protams, labākajā gadījumā zinu vien  autorus un būšu ar sevi. un tas vēl un vēl liek man saprast, ka mana mazā pasaulīte un manas pasaulītes iemītnieki, kas palikuši latvijā, ir daudz patīkamāka man pašai, nekā visas citas pasaulītes man apkārt. un tas ir jauki, ka viņiem ir savas pasaulītes un tas ir jauki, ka viņi mani aicina būt daļai no tām, un vispār cik skaisti ir tas, ka mēs katrs varam veidot šīs savas pasaulītes, bet tomēr miljoniem miljardiem reižu skaistāk ir tas, ka man sava pasaulīte šķiet tik skaista, ka man tā nav jāatstāj un jāmaina, lai piestāvētu kādai citai. manā pasaulītē es varu klausīties dziesmu un nezināt izpildītāju, bet zināt sajūtas, ko tā manī raisa. vai arī rīkot jumta ballītes un dziedāt kopā ar saviem draudziņiem. manā pasaulītē es varu izvēlēties nenaidoties ne ar vienu, vienmēr piedot un būt gaišumam. un manā pasaulītē es varu būt es pati. līdz sirds dziļumiem un vēl mazliet atpakaļ. 
 

pozitīvi!

hey hey (:
Vispirms man jāsaka, ka man ir patiešām liels prieks saņemt jūsu vēstules ar tekstu, ka sekojat līdzi maniem piedzīvojumiem Slovēnijā. tas mani vēl vairāk disciplinē vismaz reizi nedēļā sniegt jums iknedēļas atskaiti. tātad šī nedēļa paskrēja patiešām ļoti ātri. nemelošu, ja teikšu, ka visātrāk no visām nedēļām, kas jebkad man šeit bijušas. un šī patiesībā bija ļoti priecīga nedēļa ar daudz priecīgiem notikumiem. viens no tiem un laikam jau vislielākais un vistuvākais manai sirdij ir tas, ka nereālais sapnis būt mājās uz Ziemassvētkiem kļuva pavisam reāls un jau tagad manā epasta kastītē stāv paziņojums, ka no 18. decembra līdz 3. janvārim būšu mājās. tas ir kaut kas `wow`. nē, nu tiešām. divas nedēļas būt mājās. happy me! mamma gan man jautāja, ko es tik ilgi mājās darīšot, bet es jau esmu saplānojusi teju grafiku savā galvā ar tikšanās laikiem un cilvēkiem, kas man noteikti jāsatiek. jā, tieši tik patīkami satraukta es esmu par šo faktu. otra pozitīvā lieta noteikti ir tā, ka beidzot biju iepirkties siltākas drēbes un tagad es vairs nesalstu un tas ir ļoti nais. un, mani draudziņi, es jums sapirku superjaukas dāvanas! jā, jā, es jau zinu, ka ir tikai oktobra vidus. bet ko gan es varu darīt, ja tik ļoti gaidu to brīdi, kad mēs atkal kopā smiesimies, dziedāsim Gunāru Kalniņu (labi, es dziedāšu un jūs smiesieties) un vispār būsim kopā. kaut gan jāsaka, ka pēc vakardienas es vairs nemaz tik ļoti negaidu to lielo mājās braukšanas mirkli. ar lielo mirkli es domāju to, kas būs pēc desmit mēnešiem (ak, divi mēneši jau pagājuši), jo es beidzot sāku izbaudīt EVS un to, ko tas viss nozīmē un to, cik patiesībā tas ir jauki, ka apkārt ir pozitīvi uzlādēti cilvēki. visu nedēļu mūsmājās valdīja patiesām saspringta atmosfēra. Abas turku meitenes savā starpā strīdās un vispār spriedze ir liela un atmosfēra depresīva un galīgi ne jauka. līdz vakardienai, kad turku puisis un viena turku meitene devās uz citu pilsētu pavadīt nedēļas nogali, bet es, Pinar, Stīvens un jaunā turku brīvprātīgā, kas ieradās tikai vakar - Belkis, palikām mājās. bijām ballītē, smējāmies visu nakti, jokojām visu nakti un viss bija tik supekūl, ka es nemaz neko labāku nevarētu vēlēties piektdienas vakaram. protams, tūlīt jau abi pārējie un mūžam neapmierinātie mājas iemītnieki būs atpakaļ un iespējams mēs atkal atgriezīsimies realītātē. bet jaunā turku brīvprātīgā runā ļoti labā angļu valodā un vispār ir ļoti, ļoti jauka. un vispār šis ir pozitīvais ieraksts. bet neļaunojaties, ja nākamais iespējams (es gan ceru, ka nē) nebūs tik pozitīvs. bet tāda nu ir tā EVS dzīve. tieši tik krāsaina!
adijo buddies!

ne pozitīvi.

tātad,. esmu šeit slovēnijā nu jau pusotru mēnesi. un visu laiku centos saglabāt to pozitīvismu, ka man ir jāļauj sev iepazīt šo vietu un jādod iespēja organizācijai pierādīt, ka mani pirmie iespaidi par viņiem, nebija pareizi. bet tagad es pavisam oficiāli varu teikt, ka es noteikti būtu laimīgāka, ja mans EVS būtu citā pilsētā, citā organizācijā un kopā ar citiem brīvprātīgajiem. kas man liek tā secināt? tie nav tikai emociju karstumā izteikti apsvērumi. pirmkārt, mēs esam četri brīvprātīgie šeit pašlaik, pēc nedēļas būs vēl viena turku brīvprātīgā un tad būsim pieci. un kopumā esmu 49 brīvprātīgā šeit. tas viss būtu jauki līdz tam brīdim, ka organizācija kopumā īsti nav ieinteresēta nekamā, ko mēs šeit darām. principā mēs varam nedarīt neko un viņiem nekas par to nebūs sakāms. nevienam no mums nav īsta mentora vai work coordinator. salīdzinot ar citiem brīvprātīgajiem, mums neviens neizrāda tuvākās vai tālākās vietas. un vispār citas organizācijas slovēnijā runā, ka mana organizācija brīvprātīgos ņem tikai naudas dēļ. un es arvien vairāk sāku tam ticēt. nē nu tiešām, atklāti sakot.
otra lieta, kas mani patiešām nomāc ir pašreizējā EVS generation Slovēnijā. nu camon, bet tas galīgi nav jauki, kas notiek mūsu mājās. turku cilvēki pa lielam dzīvo savā pasaulē un nav ieinteresēti veidot kontaktus vai draudzību ar citiem. katrs ieiet savā istabā, aizver durvis un viss. pie mums tagad dzīvo arī anglis stīvens un tas mani mazliet uzmundrina, lai gan jāsaka, ka mūsu mājas depresīvā noskaņa mani tiešām nomāc. šķiet nevienam neviens šajā mājā nepatīk un es tam visam esmu pa vidu, jo gribu fun atmosfēru. Vakar pie mums ciemojās mans Slovēnijas brālis Gjursans (ironiski, protams, ka viņš arī ir turks), un mums patiešām ir labas attiecības. Bet pats viņš, turks būdams, teica, ka vairs mani neapciemos šeit, viņu ļoti nomāc tā atmosfēra, kas valda pie mums. tad nu mums tagad ir plāns izveidot brīvdienu grafiku un doties pie citiem brīvprātīgajiem nedēļas nogalēs. bet tas arī nav tik vienkārši, jo mūsu EVS generation kā jau teicu nav diez ko saliedēta. vārdu sakot, es vēl sgaidīšu jauno turku meiteni un redzēs, kas notiks tad. bet es patiešām vairs nevaru izturēt visu šo nomācošo un nopietno gaisotni. kādēļ braukt uz EVS, ja ir skaidri redzams, ka viņi vispār nebauda neko no tā, kas šeit notiek?

atpakaļ realitātē.

Pēdējo dienu statistika ir diezgan mulsinoša. Emocijas ir daudz un vēl vairāk kā daudz. Vakar pārrados mājās no on arrival semināra un jāsaka, ka tagad ir grūti atkal adaptēties atpakaļ ikdienā. Lai gan pirmās semināra dienas, nemaz nebija tik izdevušās, galu galā viss izvērtās ļoti jauki un bija ballīte visas nedēļas garumā. Vislielākais ieguvums, protams, nebija ēšana dārgajos restorānos (vēlreiz paldies Eiropai par to), bet tie cilvēki, ko tur ieguvu. Piemēram, jau iepriekšējā blogā minētais Vilsons vai brīvprātīgā no Bosnijas – Almadina. Viņai ir tik līdzīga humora izjūta kā man, ka mēs abas tikpat kā raudājām, kad bija jāšķiras. Ak, šis sarkasms un ironija, kādēļ tu nevarētu piemist arī turkiem? Vispār smieklu šajā seminārā bija ļoti daudz. Tagad mums ir pašiem savi iekšējie joki, kas iespējams citiem nemaz tik smieklīgi nešķiet, bet mums tie ir kā medus maize. Piemēram, vienu dienu mums bija jāraksta stereotipi par citām valstīm. Un kāds vai kāda (joprojām neesam atšifrējuši, kurš, bet man ir zināmas aizdomas) uzrakstīja, ka lielākais stereotips par Krieviju ir tas, ka tur ir labs viskijs. Tas bija dienas un visas nedēļas populārākais joks. Krievu meitene to izlasot, atbildēja, ka patiesībā viskijs Krievijā ir ļoti dārgs :D Bet es, protams, lēnām atgriežos savā turciskajā realitāte un jāatzīst, ka seminārā es sapratu vienu ļoti nozīmīgu lietu, ka es būtu daudz laimīgāka, ja es dzīvotu kopā ar citiem brīvprātīgajiem, jo angļu valoda tomēr ir ļoti svarīgs elements labām attiecībām un draudzībai. Bet EVS ir EVS. Tu nekad nevari paredzēt, kas tevi sagaidīs un ar kādām grūtībām vai sajūtām būs jācīnās. Tieši tādēļ jau tas ir EVS. Kopumā jāsaka, ka, klausoties, kā iet citiem brīvprātīgajiem, mēs visi esam diezgan līdzīgās pozīcijās. Protams, ir daži izņēmumi, kas dzīvo bez maz vai kā karaļvalstī un kam nav jāvāc oriģinālie čeki un citas stulbas lietas, kas raksturīgas Slovēnijas birokrātijai, bet arī pie tā ar laiku var pierast. Jo vairāk dienu paiet Slovēnijā, jo vairāk es saprotu, cik tas patiesībā ir drosmīgs gads. Un, cik ļoti tas maina mani ik dienas. Un cik ļoti tas mani izmainīs pēc gada.
Un vēl man ir ļoti skaistas un jaunas kedas. Prieciņš.