Es tik ļoti sevī jūtu to ziemas tuvošanos. Tam nav nekāda saistība ar to, ka laukā paliek vēsāks un dzīvoklī jau darbojas sildītājs. Es to ziemas noskaņu jūtu neatkarīgi no nekādiem apstākļiem. Ir un viss. Ir mazliet lielāka melanholija. Pēdējā laikā domāju, kur pazuda tā Liene, kas bija Slovēnijā? Man jau bija bail, ka viņu pazaudēšu, es tikai nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Ka tik ātri atnāks tā realitātes sajūta. Tagad es skatos savās Slovēnijas bildēs un nevaru saprast, vai smieties vai raudāt un kur man to Lieni atkal atrast. Es ļoti, ļoti gribētu viņu atkal sameklēt. To mazliet nevīžību, bezrūpību un citas "ne" un "bez" lietas. Viena lieta, kas man Latvijā patiešām pietrūkst, ir vienkāršība. Bez visādiem uzpūstiem skaistuma etaloniem un citiem sūdiem (es, protams, atvainojos, ka lietoju šādu vārdu, bet neviens cits labāk nepaskaidros, ko gribu teikt). Es tos visus sūdus gribu nokratīt no sevis nost, gribu izkratīt no tiem savu dvēseli un dzīvot vienkāršībā.
un vispār vēl ir tik daudzas lietas, ko es patiešām vēlos. noskriet vēju, apmānīt laiku, nopirkt jaunas grāmatas, atrast laiku, lai tās izlasītu, nopirkt lampiņas, kas man jau radītu ziemassvētku sajūtu, uztaisīt savu fotoalbumu ar slovēnijas bildēm. un vēl un vēl. bet visvairāk es gribu saprast mūžīgās dzīvības jēdzienu. to, ka ta ir reāla, es jau zinu.
šobrīd mana dzīve ir ritenis - darbs, skola, māja. brīžos, kad man vairs ne pavisam nav spēka, es domāju par skaistajām lietām, par gaidīšanas lietām. Domāju par ziemassvētkiem un to, kādas dāvanas pagatavošu saviem mīļajiem, par to, kā ar draugiem iesim uz kino vai par to, kā skaisti saposusies sēdēšu kādā kafejnīcā un malkošu tēju. tie visi ir tādi ļoti estētiski mirkļi, par ko man gribas domāt vēl un vēl.
tad šodien tā arī daru. salieku savus sapņus burciņā un gaidu, kad man būs laiks tos atvērt un realizēt. un tāds laiks pavisam noteikti pienāks.
Ja nu gadījumā Tev ir zināms, kā atrast to Lieni, kas bija Slovēnijā, tad padod man ziņu.
