satikties un atkalsatikties.

tici sev un es arī. 
es šodien sapratu, ka es ļoti iedvesmojos pati no sevis. no tā, cik es stipra savā būtībā tomēr spēju būt, ja vien to vēlos. nu tas ir tā, tu atļauj kaut kam sevi visu laiku sāpināt, tu turi to sevī, vēl paskaties savā prātā atmiņu lādi un vēl sāc justies vainīga un ļaujies sāpēm. un tad ir tas punkts uz "i", kad tas vairs nestrādā. Kad tu zini, ka nē, es vairs neļaušu tam sevi pazudināt un tad tu atļauj vēl uz desmit mīnūtēm pašsāpināties, iespējams pat izraudāties un tad tu atlaid. atlaišana šajā gadījumā nenozīmē tikai pašu sāpju atlaišanu, tas nozīmē arī cerības, ka kaut kas varētu mainīties, atlaišanu. manā gadījumā tieši tā otrā lieta sāpēja visvairāk.
šajos brīžos es tiešām no sevis iedvesmojos. vēl es iedvesmojos no tā, cik skaistas pļavas man jau visapkārt - margrietiņas, smilgas, sarkanais āboliņš, zvaniņi - viss jau zied. pietrūkst tikai madaru un tad es tiešam justos kā Latvijas pļavā. vēl mani iedvesmo mani draugi un  tas, ka es varu saņemt īstas vēstules no viņiem. un tas, ka par spītti, deviņiem mēnešiem, kas jau starpā, mēs joprojām esam uz vieniem viļņiem. vēl mani iedvesmo tas dabas harmoniskums, kas man apkārt. ka es varu skatīties ūdenskritumos, pārvietoties pazemes alās trīs kilometru garumā un staigāt pa tiltu, kas ir 45 metru augstumā. un cilvēki. cilvēki. neapšaubāmi, ka cilvēki. visvairāk, ceļojot sastaptie svešinieki. mans draugs reiz teica, ka cilvēki dzīvē satiekas vismaz divas reizes. tad nu es vienmēr atvadoties no kāda šāda sastaptā svešinieka, nodomāju kad unkur būs tā otrā reize. es ceru, ka tāda būs. tas būtu skaisti.

drīz likšu punktu.

Es jūtos vainīga. Tiešām vainīga par to, ka jau atkal esmu klusējusi tik ilgu laiku. Mazliet ironiski jau sanāk, jo vairāk un raibāki notikumi Tev apkārt, jo zināmā mērā vēlies sevi no visa pasargāt. Nu ko, devītais mēnesis iesācies un jau vēl pēc diviem mans brīvprātīgā piedzīvojums beigsies.Tagad, kad es skatos atpakaļ uz visu, kas ar mani šajā laikā noticis, es pavisam varu teikt, ka tā ir viena no lielākajām dzīves skolām, kādām, manuprāt, es savas dzīves laikā iziešu cauri. Es, NEdrāmas cilvēks nonācu Slovēnijā, organizācijā, kur drāmas netrūkst, dzīvojot ar cilvēkiem, kas ir drāmas prinči un princeses. Kad pagājušā gada rudenī brīvprātīgā no Turcijas vienā rītā ņēma un pazuda, man šķita, ka nekas pārsteidzošāks jau notikt vairs nevar. Es kļūdījos. Un smagi. Lieldienu rītā atradu atvadu vēstuli no brīvprātīgās Gaelle, kas arī, nevienam neteikdama, sakravāja savus čemodānus un aizdevās atpakaļ uz Franciju. Man kaut kā pirms tam šķita, ka es no visiem brīvprātīgajiem, kas ir šeit, esmu tas emocionāli vājākais posms, bet galu galā iz izrādījies, ka esmu stiprākais. Pēc jau astoņiem mēnešiem, kas pavadīti šeit, es skatos atpakaļ un priecājos par visu to, ko šeit esmu apguvusi un iemācījusies. Par to, ka esmu iemīlējusi bērnus - tā pavisam neviltoti un no sirds, ka esmu gatava atdot viņiem savu brīvo laiku. Ka esmu sapratusi, ka manī ir kas daudz vairāk kā tikai žurnāliste, ka manī var būt skolotāja vai jaunatnes darbinieks vai jebkas, ko es vēlos. Esmu iemācījusies atrast kopīgu valodu, nezinot valodu. Esmu kļuvusi par "čomu" un tai pat laikā autoritāti saviem vidusskolēniem. Tik daudz "es esmu" manā prātā, ka tas vēlreiz tikai parāda to, ko jau es zināju pašā sākumā, šis gads būs tikai par mani. Un tāds tas arī it bijis. Gads par un ap mani pašu. Gads, kurā esmu atļāvusi sev pašsadziedēties un atraisīt lielus sapņus. Tik, tik, tik vērtīgs laiks par spīti visam! Tagad visi jūsmo par "Viegli". Es noklausījos un sapratu to, ka mana dzīve jau ir tāda - tik viegli skaista. Man ir viss, kas man ir vajadzīgs un šis laiks man to ir licis novērtēt vēl vairāk. Savu ģimeni. Savus draugus, kas pat pēc astoņu mēnešu prombūtnes var kādā vienkāršā rītā atsūtīt īsziņu: man tevis pietrūkst. brauc mājās" un savu ticību. tomēr, lai cik man ļoti šeit patiktu, lai cik man ļoti reizēm gribētos palikt, mani sajūsmina doma, ka es pēc diviem mēnešiem atgriezīšos mājās. Jā, tas tiesa. Nezināmajā. Man nav ne jausmas, kur strādāšu, dzīvošu, kas ar mani notiks, kad atgriezīšos. Bet es zinu vienu lietu - es būšu atkal savā harmonijā un balansā. Ai, cik labi ir to apzināties. Nē, nu tiešām. 
-
es esmu laimīga šeit nevis tādēļ, ka viss ir ideāli, bet tādēļ, ka es redzu, kā esmu mainījusies un augusi šajos apstākļos. šī apziņa mani ceļ un liek nepadoties. 
es ticu.

liene.