lūk, pēdējā laikā nesaprotu dienas skrien vai tieši otrādi - velkas. laikam tas ļoti atkarīgs no tā, kā konkrētajā minūtē jūtos. jā, šobrīd visas sajūtas jau mērāmas minūtēs. kad līdz projekta beigām atlikušas vairs tikai 24 dienas, tad ir tā, ka vienu brīdi acīs kāpj asaras no domas, ka būs jādodas prom, bet citu brīdi no tā, cik ļoti jau gribas mājās. es jau redzu, cik priecīga šī vasara būs. es gribu dejot zaļumballēs, gribu dziedāt Gunāra Kalniņa "Ja es varētu" un gribu daudz, daudz smieties. tas, ko es negribu, ir mazliet nomācošo realitātes sajūtu, kas jau ir sākusies - dzīvokļa un darba meklējumos. pagaidām gan tā teikt lieku šo bēdu zem akmeņa un pāri eju dziedādama.