lūk, pēdējā laikā nesaprotu dienas skrien vai tieši otrādi - velkas. laikam tas ļoti atkarīgs no tā, kā konkrētajā minūtē jūtos. jā, šobrīd visas sajūtas jau mērāmas minūtēs. kad līdz projekta beigām atlikušas vairs tikai 24 dienas, tad ir tā, ka vienu brīdi acīs kāpj asaras no domas, ka būs jādodas prom, bet citu brīdi no tā, cik ļoti jau gribas mājās. es jau redzu, cik priecīga šī vasara būs. es gribu dejot zaļumballēs, gribu dziedāt Gunāra Kalniņa "Ja es varētu" un gribu daudz, daudz smieties. tas, ko es negribu, ir mazliet nomācošo realitātes sajūtu, kas jau ir sākusies - dzīvokļa un darba meklējumos. pagaidām gan tā teikt lieku šo bēdu zem akmeņa un pāri eju dziedādama.
2 komentāri:
es gan dienas vēl neesmu sākusi skaitīt, kaut kā mazliet bail no tā skaitļa.
bet to sajūtu zinu, kā ir kad gribās un negribās braukt mājās.
ceru tevi satikt jau šovasar, lai varam izrunāties līdz visiem sīkumiem par mūsu projektiem. xDD
Alīna
pilnībā tevi saprotu!
Es atgriežos mājās oktobra vidū, bet es jau tagad šad un tad iedomājos, ko es darīšu un kā būs kad atgriezīšos LV!
Man šķiet ka laiks skrien nenormāli ātri, gribētos to palēlināt!
Ierakstīt komentāru