Restorāns "Dzīvoklis Nr.19"



Foto by Ieva Ekmane

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka ēst patīk mums visiem. Es neesmu gardēde, tiešām. Man nepatīk eksperimentēt un esmu viens no tiem savādajiem cilvēkiem, kam pie sirds neiet ne suši, ne olīves, ne dažādas mērces. Vārdu sakot, mani ir grūti pārsteigt. Tiesa gan, restorānu kultūra man pat ļoti patīk (atkal jau laikam viens no tiem faktoriem, ka kļūstu vecāka). Es novērtēju interjeru, atmosfēru, noskaņu un, ja tas viss iet kopā ar labu ēdienu, tad vēl jo labāk. Kad mēs, draudzenes, nolēmām aizvest mūsu Ieviņu glaunās dzimšanas dienas vakariņās, mums bija daudzi varianti par to, kurai vietai tai vajadzētu būt. Līdz atklājām veģetāro restorānu „Dzīvoklis Nr.19”. Neviena no mums tur vēl nebija bijusi (kā nu ne, tas atvēries vien pērnā gada 18. novembrī), bet visas piekrita, ka dzirdētās atsauksmes un redzētais video liek sajust: tā būs īstā vieta mazliet intīmām, mazliet glamūrīgām, mazliet noskaņas, mazliet visa kā vakariņām. Un tā patiešām arī bija. Labi, sauksim lietas īstajos vārdos - tas bija īsts gastronomijas orgasms. Lai gan neatceros nevienu no ēdienu nosaukumiem, ko ēdām (un tas arī nebūtu tik svarīgi, jo restorāna patrons, pavārs un viesmīlis vienā, Inārs Birmanis pastāstīja, ka ēdienkarte mainoties ik dienas, atstājot tikai dažus piedāvājumus pastāvīgi), itin viss manā (un es nešaubos arī manu līdzgājēju) mutēs izkusa kā uz mēles. Un tā burkānkūka - es tiešām nemeloju sakot, ka es savā dzīvē neesmu līdz šim ēdusi gardāku burkānkūku par šo. Ik pa laikam visas iesaucāmies sajūsmā un klusībā pie sevis (un varbūt arī skaļi) jautājām, kas tam pavāram ir noticis, ka viņš tik (tieši TIK) gardi gatavo? Bet labāk, lai tas paliek noslēpums, jo iespējams, ka visas lietas šajā dzīvē nemaz nevajag zināt. Es zinu tikai vienu, ka kādam tiešām pēc šī restorāna apmeklēšanas, varētu izveidoties fetišs tieši šo veģetāro ēdienu ēšanā. Pie tam tas viss ir ne tikai jau rūdītiem veģetāriešiem, bet tikpat rūdītiem gaļēdājiem, jo ēdiens ir pagatavots un pasniegts tieši tik gardi, lai nepietrūktu gaļas.

Vispār „Dzīvoklis Nr.19” ir vieta, kur justies kā mājās vai tuvos ciemos. Tu vārda tiešā nozīmē atrodies dzīvoklī, brauc uz sesto stāvu ar liftu, zvani pie dzīvokļa durvīm un gaidi, kad tās atvērs pats Inārs. Vārdu sakot, šī ir vieta, kur mēs noteikti atgriezīsimies. Un iesaku to arī Tev. Pirms tam gan veic rezervāciju.

Nākamnedēļ gaida vēl kāds pārsteigums - vakariņas tumsā.

sakrāj sapņus burciņā`

Es tik ļoti sevī jūtu to ziemas tuvošanos. Tam nav nekāda saistība ar to, ka laukā paliek vēsāks un dzīvoklī jau darbojas sildītājs. Es to ziemas noskaņu jūtu neatkarīgi no nekādiem apstākļiem. Ir un viss. Ir mazliet lielāka melanholija. Pēdējā laikā domāju, kur pazuda tā Liene, kas bija Slovēnijā? Man jau bija bail, ka viņu pazaudēšu, es tikai nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Ka tik ātri atnāks tā realitātes sajūta. Tagad es skatos savās Slovēnijas bildēs un nevaru saprast, vai smieties vai raudāt un kur man to Lieni atkal atrast. Es ļoti, ļoti gribētu viņu atkal sameklēt. To mazliet nevīžību, bezrūpību un citas "ne" un "bez" lietas. Viena lieta, kas man Latvijā patiešām pietrūkst, ir vienkāršība. Bez visādiem uzpūstiem skaistuma etaloniem un citiem sūdiem (es, protams, atvainojos, ka lietoju šādu vārdu, bet neviens cits labāk nepaskaidros, ko gribu teikt). Es tos visus sūdus gribu nokratīt no sevis nost, gribu izkratīt no tiem savu dvēseli un dzīvot vienkāršībā.

un vispār vēl ir tik daudzas lietas, ko es patiešām vēlos. noskriet vēju, apmānīt laiku, nopirkt jaunas grāmatas, atrast laiku, lai tās izlasītu, nopirkt lampiņas, kas man jau radītu ziemassvētku sajūtu, uztaisīt savu fotoalbumu ar slovēnijas bildēm. un vēl un vēl. bet visvairāk es gribu saprast mūžīgās dzīvības jēdzienu. to, ka ta ir reāla, es jau zinu.

šobrīd mana dzīve ir ritenis - darbs, skola, māja. brīžos, kad man vairs ne pavisam nav spēka, es domāju par skaistajām lietām, par gaidīšanas lietām. Domāju par ziemassvētkiem un to, kādas dāvanas pagatavošu saviem mīļajiem, par to, kā ar draugiem iesim uz kino vai par to, kā skaisti saposusies sēdēšu kādā kafejnīcā un malkošu tēju. tie visi ir tādi ļoti estētiski mirkļi, par ko man gribas domāt vēl un vēl.

tad šodien tā arī daru. salieku savus sapņus burciņā un gaidu, kad man būs laiks tos atvērt un realizēt. un tāds laiks pavisam noteikti pienāks.

Ja nu gadījumā Tev ir zināms, kā atrast to Lieni, kas bija Slovēnijā, tad padod man ziņu.

pēc-periods

sveiks, mans draugs.

šī tik ir bijusi vasara. ui un oi. šķiet visa dzīve sagriezusies un atgriezusies u n pārgriezusies. esmu mājās. mans evs laiks ir beidzies un esmu atpakaļ no sava `burbuļa` savā `realitātē`. un man tiešām ļoti patīk būt mājās. lai gan sākotnēji šķita, ka realitātes lielie punkti `skola-dzīvoklis-darbs` man liks baiļoties, tomēr lēnām ar katru no tiem tieku galā. soli pa solītim uz priekšu. tagad tikai jāatrod mans sapņu darbs un sajūta būs tāda, it kā 10 mēnešu slovēnijā nemaz nebūtu bijuši. labi, tagad es meloju. tepat vien jau viņi te ir. tepat vien jau es pārdomāju visu, ko esmu tur piedzīvojusi un pārdzīvojusi. es šodien lasīju, ka esot `laimīgie` brīvprātīgie - tie, kam esot misijas apziņa. tie, kam nav svarīga, kurā valstī vai organizācijā viņi atrodas, svarīgs ir tikai pienesums, ko viņi tur var veikt. es esmu viens no tiem `laimīgajiem`. tiešām. lai gan bija visa kā un vēl vairāk. lai gan tiku sāpināta un lauzta līdz neprāta robežām, es esmu laimīga, ka es tam visam ļāvos. tagad es tikai gribu ķert sapņus. savējos pagaidām. tagad es zinu, ko gaidu no nākotnes - darbu ar jauniešiem, darbu neformālās izglītības jomā un visu, kur var iziet cauri pieredzes prizmai. esmu sapratusi, ka jaunieši un bērni mani dara laimīgāku kā pildspava un papīrs.

es gribu rūpēties par cilvēkiem.

24 dienas

lūk, pēdējā laikā nesaprotu dienas skrien vai tieši otrādi - velkas. laikam tas ļoti atkarīgs no tā, kā konkrētajā minūtē jūtos. jā, šobrīd visas sajūtas jau mērāmas minūtēs. kad līdz projekta beigām atlikušas vairs tikai 24 dienas, tad ir tā, ka vienu brīdi acīs kāpj asaras no domas, ka būs jādodas prom, bet citu brīdi no tā, cik ļoti jau gribas mājās. es jau redzu, cik priecīga šī vasara būs. es gribu dejot zaļumballēs, gribu dziedāt Gunāra Kalniņa "Ja es varētu" un gribu daudz, daudz smieties. tas, ko es negribu, ir mazliet nomācošo realitātes sajūtu, kas jau ir sākusies - dzīvokļa un darba meklējumos. pagaidām gan tā teikt lieku šo bēdu zem akmeņa un pāri eju dziedādama. 
 

satikties un atkalsatikties.

tici sev un es arī. 
es šodien sapratu, ka es ļoti iedvesmojos pati no sevis. no tā, cik es stipra savā būtībā tomēr spēju būt, ja vien to vēlos. nu tas ir tā, tu atļauj kaut kam sevi visu laiku sāpināt, tu turi to sevī, vēl paskaties savā prātā atmiņu lādi un vēl sāc justies vainīga un ļaujies sāpēm. un tad ir tas punkts uz "i", kad tas vairs nestrādā. Kad tu zini, ka nē, es vairs neļaušu tam sevi pazudināt un tad tu atļauj vēl uz desmit mīnūtēm pašsāpināties, iespējams pat izraudāties un tad tu atlaid. atlaišana šajā gadījumā nenozīmē tikai pašu sāpju atlaišanu, tas nozīmē arī cerības, ka kaut kas varētu mainīties, atlaišanu. manā gadījumā tieši tā otrā lieta sāpēja visvairāk.
šajos brīžos es tiešām no sevis iedvesmojos. vēl es iedvesmojos no tā, cik skaistas pļavas man jau visapkārt - margrietiņas, smilgas, sarkanais āboliņš, zvaniņi - viss jau zied. pietrūkst tikai madaru un tad es tiešam justos kā Latvijas pļavā. vēl mani iedvesmo mani draugi un  tas, ka es varu saņemt īstas vēstules no viņiem. un tas, ka par spītti, deviņiem mēnešiem, kas jau starpā, mēs joprojām esam uz vieniem viļņiem. vēl mani iedvesmo tas dabas harmoniskums, kas man apkārt. ka es varu skatīties ūdenskritumos, pārvietoties pazemes alās trīs kilometru garumā un staigāt pa tiltu, kas ir 45 metru augstumā. un cilvēki. cilvēki. neapšaubāmi, ka cilvēki. visvairāk, ceļojot sastaptie svešinieki. mans draugs reiz teica, ka cilvēki dzīvē satiekas vismaz divas reizes. tad nu es vienmēr atvadoties no kāda šāda sastaptā svešinieka, nodomāju kad unkur būs tā otrā reize. es ceru, ka tāda būs. tas būtu skaisti.

drīz likšu punktu.

Es jūtos vainīga. Tiešām vainīga par to, ka jau atkal esmu klusējusi tik ilgu laiku. Mazliet ironiski jau sanāk, jo vairāk un raibāki notikumi Tev apkārt, jo zināmā mērā vēlies sevi no visa pasargāt. Nu ko, devītais mēnesis iesācies un jau vēl pēc diviem mans brīvprātīgā piedzīvojums beigsies.Tagad, kad es skatos atpakaļ uz visu, kas ar mani šajā laikā noticis, es pavisam varu teikt, ka tā ir viena no lielākajām dzīves skolām, kādām, manuprāt, es savas dzīves laikā iziešu cauri. Es, NEdrāmas cilvēks nonācu Slovēnijā, organizācijā, kur drāmas netrūkst, dzīvojot ar cilvēkiem, kas ir drāmas prinči un princeses. Kad pagājušā gada rudenī brīvprātīgā no Turcijas vienā rītā ņēma un pazuda, man šķita, ka nekas pārsteidzošāks jau notikt vairs nevar. Es kļūdījos. Un smagi. Lieldienu rītā atradu atvadu vēstuli no brīvprātīgās Gaelle, kas arī, nevienam neteikdama, sakravāja savus čemodānus un aizdevās atpakaļ uz Franciju. Man kaut kā pirms tam šķita, ka es no visiem brīvprātīgajiem, kas ir šeit, esmu tas emocionāli vājākais posms, bet galu galā iz izrādījies, ka esmu stiprākais. Pēc jau astoņiem mēnešiem, kas pavadīti šeit, es skatos atpakaļ un priecājos par visu to, ko šeit esmu apguvusi un iemācījusies. Par to, ka esmu iemīlējusi bērnus - tā pavisam neviltoti un no sirds, ka esmu gatava atdot viņiem savu brīvo laiku. Ka esmu sapratusi, ka manī ir kas daudz vairāk kā tikai žurnāliste, ka manī var būt skolotāja vai jaunatnes darbinieks vai jebkas, ko es vēlos. Esmu iemācījusies atrast kopīgu valodu, nezinot valodu. Esmu kļuvusi par "čomu" un tai pat laikā autoritāti saviem vidusskolēniem. Tik daudz "es esmu" manā prātā, ka tas vēlreiz tikai parāda to, ko jau es zināju pašā sākumā, šis gads būs tikai par mani. Un tāds tas arī it bijis. Gads par un ap mani pašu. Gads, kurā esmu atļāvusi sev pašsadziedēties un atraisīt lielus sapņus. Tik, tik, tik vērtīgs laiks par spīti visam! Tagad visi jūsmo par "Viegli". Es noklausījos un sapratu to, ka mana dzīve jau ir tāda - tik viegli skaista. Man ir viss, kas man ir vajadzīgs un šis laiks man to ir licis novērtēt vēl vairāk. Savu ģimeni. Savus draugus, kas pat pēc astoņu mēnešu prombūtnes var kādā vienkāršā rītā atsūtīt īsziņu: man tevis pietrūkst. brauc mājās" un savu ticību. tomēr, lai cik man ļoti šeit patiktu, lai cik man ļoti reizēm gribētos palikt, mani sajūsmina doma, ka es pēc diviem mēnešiem atgriezīšos mājās. Jā, tas tiesa. Nezināmajā. Man nav ne jausmas, kur strādāšu, dzīvošu, kas ar mani notiks, kad atgriezīšos. Bet es zinu vienu lietu - es būšu atkal savā harmonijā un balansā. Ai, cik labi ir to apzināties. Nē, nu tiešām. 
-
es esmu laimīga šeit nevis tādēļ, ka viss ir ideāli, bet tādēļ, ka es redzu, kā esmu mainījusies un augusi šajos apstākļos. šī apziņa mani ceļ un liek nepadoties. 
es ticu.

liene.

lets shine.

sometimes after big silence comes great storms. this is not the case. this is the time that silence is like a treatment to myself and in some way also to others. I need to apologize to my friends and readers who are asking for something new in this blog or as I would prefer to say - virtual diary. I never seen myself as a blogger that's why  I don`t have this feeling that I need to write every day, week or even every month. This is really full time in my EVS life. I don`t mean so much full with `to do list` as full with emotions and questions. I am here already 7 months and it is long time to consider all good and bad things which EVS made in my life. And there are absolutely a lot of good things. But all those good things are not good without the meaning. I mean the BIG BIG MEANING. These 7 months just showed me one really important thing I already knew - I am nothing without love of God. seriously. I am terrible person without that. there would be nothing beautiful in me if there would not be God. I would be zero, I would be empty, I would be nothing. and that is the message I want to share with world today.
let yourself shine today.
http://www.youtube.com/watch?v=YA2h9PrIUxs