līdz nākamajam gadam!

kur tas laiks skrien? šis ir jautājums, ko pēdējās dienās sev diezgan bieži uzdodu. ilgi neesmu rakstījusi, bet pēdējā mēneša laikā dienas tiešām ir bijušas pilni pilnas. šis noteikti būs mans gada pēdējais ieraksts, jo sestdienas rītā jau dodos mājās un no interneta turēšos tik tālu, cik vien iespējams. tomēr pirms tam vēl pāris lietas jāpasaka. kaut kā jau pirms tam jutu, ka mans EVS laiks lielākā vai mazākā mērā iezīmēsies divās daļās un šodien tas pilnībā apstiprinājās. no janvāra pārvācamies uz jaunu māju. jūtas ir dalītas. māja ir 30 minūšu gājienā no jauniešu centra (līdz šim bija piecas) un mums vairs nebūs katram sava istaba, bet dzīvosim pa divi. tā ir lieta, kas mani satrauc visvairāk. man tomēr vienmēr ļoti patika, ka man ir tā sava telpa, sava miera osta, kur varu būt tikai es un neviens vairāk. jūtos mazliet ārpus kontroles, jo izskatās, ka visa pārvākšanās notiks, kamēr būšu Latvijā. bet es pieņemu pārmaiņas par labu esam. un ir viena pozitīva lieta. mums jaunajās mājās būs internets, tā kā varēšu veidot vēlās skype sarunas ar saviem mīļajiem. un, protams, vēl jauki ir tas, ka mums katram nopirks jaunu riteni. nais.
vēl es gribu pateikt, ka man bija viena no visjaukākajām dzimšanas dienām ever. ievas atbraukšana mani pacēla pilnīgi jaunā līmenī un iedeva pilnīgi jaunu prieku. paldies viņai par to. un mēs smējāmies par visu. par sevi, par latviešiem un par pasauli kopumā.
un šodien mēs EVS brīvprātīgie bijām piecu stundu ilgās pusdienās ar pilsētas mēru. tas gan vairāk līdzinājās kā sarunai ar draugu.
tagad es došos mājās sakravāt čemodānu. paldies jums visiem par uzmanību šajā gadā un esmu par veiksmīgu sadarbību arī nākamajā.
lai jums laimīgi, mani draudziņi,.

maza sajūsmiņa par visu.

šodien atkal skaisti snieg un man atkal ir Ziemassvētku sajūtiņa,. un vēl es visu laiku klausos: Driving home for Christmas, un tas manu Ziemassvētku sajūtiņu pastiprina vēl vairāk. vispār man ir tā iekšējā sajūta, ka līdz ar aizbraukšanu uz Latviju, viens posms noslēgsies un pēc atgriešanās atpakaļ sāksies atkal jauns. un superforši ir tas, ka tieši pirmajā nedēļas nogalē, kad atkal būšu atpakaļ mūsu organizācija rīko tādu palielu EVS vīkendu, kur ieradīsies brīvprātīgie no visas Slovēnijas. jes. un viņi visi paliks mūsu mājās. 
vakar es saņēmu savu pirmo dzimšanas dienas paciņu. biju tik sajūsmināta, ka tā pienāca no tālās Amerikas. paldies Inesītei. bet es, protams, esmu kā mazs bērns, kas grib atvērt visu uzreiz un tad nu Inese, protams, mani pazīdama visur sarakstījusi, ka var atvērt tikai 9. decembrī, tad nu es to paciņu iedevu savai darba kolēģei un teicu, lai viņa man to atdod tikai manas dzimšanas dienas rītā. vispār nākamā nedēļas nogale būs kaut kas ļoti skaists, es jau tagad esmu nepacietīga to visu piedzīvot. ievas atbraukšanu, došanos uz vienu no lielākajiem slēpošanas kompleksiem Slovēnijā - Roglu, ballītes un izbraucienus un dzimšanas dienas siera kūku, ko Stīvens ir svēti apsolījies man pagatavot. un vēl un vēl. 
ā, un vēl man noteikti jāpasaka, ka tā visa AXA padarīšana ir varen dumja, jo mana vēstule ar maniem oriģinālajiem čekiem kaut kur noklīda pusceļā starp Slovēniju un Franciju un es jau tagad redzu, ka mani 60 Eiro par ārsta apmeklējumu līdz ar to.
kas vēl? kas vēl? a jā, man ir tik daudz lietu un plānu, ko gribu izdarīt, esot Latvijā, ka es nesaprotu, kā lai visu paspēj. jau tagad man ir saplānotas daudz, daudz tikšanas, zobārsta, acu ārsta un friziera apmeklējums un vēl un vēl. 
un superpriecīgi ir arī tas, ka sestdien braukšu pirkt Ziemassvētku dāvanas savējiem. jēj.
prieciņā!

un te es un daudz daudz sniedziņš!

21 diena līdz mājām

labs rīts.

jo tuvāk nāk tas mans mājās braukšanas laiks uz Ziemassvētkiem, jo nepacietīgāka es kļūstu. tik ļoti gribas to savu mieriņu pabaudīt. tagad pēc Bašaks aizbraukšanas māja kļuvusi mazliet jaukākā atmosfērā, bet par nelaimi man tagad Belkis un Stīvens pārvākušies uz Belkis istabu, kas ir tieši blakus manai. un viņu mūzikas gaume mani reizēm grib nogalināt. kļūstu mazliet īgna. bet pa lielam viss ir vecajās sliedēs. mūsu Supo joprojām ikdienas izdomā simtiem joku, kā mani ķircināt. mājās atgriezies karstais ūdens. joprojām dzīvojam bez interneta mājās un jāsaka, ka esmu jau nenormāli pie tā pieradusi. beidzot sākām savu projektiņu un ideja man pašai ļoti patīk. šonedēļ biju pie bērniem skoliņā ar īpašām vajadzībām un tas bija ļoti īpašs laiks. izveidoju adventes vainagu mūsu ofisam, kas tagad smuki karājas pie durvīm. un vispār vairāk negribas rakstīt.

čau!

prison break jeb Bašaks bēgšana

Vispirms jau es gribu novēlēt visu labāko manai mīļajai Latvijai. skan jau diezgan salkani, bet tieši tā es jūtos. lai gan te, Slovēnijā esot, es saprotu, cik daudzas lietas te ir sakārtotākas un labākas, es tomēr lepojos ar to, ka esmu latviete. tieši tādēļ ir mazliet neierasti 18. novembrī, kas ir diena pati par sevi, tik liela un nozīmīga latviešiem, būt šeit Slovēnijā, kur 18. novembris ir viena diena no daudzām. bet es šodien sapucējos, uzvilku smukāko kleitu un jūtos kā iedama uz dzimšanas dienas svinībām. un jā, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai. 
-
bet nu, protams, atgriežamies realitātē. vai arī kino lentē, kas saucas "prison brake". tieši šāda nosaukuma kinofilma risinājās tepat manās mājās divas naktis atpakaļ. turku meitene Bašak aizbēga atpakaļ uz Turciju, nevienam nesakot ne vārda. viņa to bija plānojusi veselu nedēļu un, protams, "bēga" naktī. cik tomēr traģikomiski tas ir? mums, protams, jāpaskatās nedaudz atpakaļ pagātnē. Bašak bija viens no tiem cilvēkiem, kam grūti pieņemt, ka kāds nav līdzīgs viņai. būtībā viņa bija vienīgā, ar ko grūtības sadzīvot pat man. viņai patika nemitīgi sūdzēties. viņa neļāva pielāgoties Slovēnijai, viņa vēlējās, lai visi pielāgojas Turcijai. ja mājā dzīvo deviņi cilvēki, ir neprātīgi gribēt, ka sestdienas vakarā visi desmitos ies gulēt un mājās būs klusums. tieši to Bašak gribēja. un tieši tādēļ mūsmājās bija tik bieži strīdi. pēc viena šāda strīda, kur iejaukta bija arī mūsu EVS koordinatore, Bašak nolēma, ka dosies mājās. viņa, protams, par to neinformēja nevienu un pati uz savu roku nopirka biļetes. protams, ir lieki pieminēt, ka tu vari pārtraukt projektu jebkurā laikā. viņa vienkārši varēja to pateikt un organizācija visu nokārtotu, nopirktu biļeti, anulētu vīzu un viss notiktu cilvēcīgi. Bašak gājiens ar bēgšanu ir maksājis manas organizācijas reputāciju. ko gan labu tas var liecināt par organizāciju, ja brīvprātīgais vienkārši aizbrauc, nesakot ne vārda? pie tam, te vēl bija problēmas ar to, ka mana organizācija galvoja par Bašak vīzu un tad nu vēl bija zvani no vēstniecībām. bet mums tagad miers mājās, brīva istaba un vispār smieklīgi.
ā un vēl Bašak ir 29 gadus veca. un pēc profesijas sociologs. jā, tagad varat pabrīnīties. un es arī pabrīnos, ka es dzīvoju visjocīgākajā EVS ever. 
un vēl galīgi nejauki ir tas, ka mums mājās nav karstā ūdens jau kuro dienu un mums brauks EVS draugi - ciemiņi šajā nedēļā un galīgi nav jauki, ja nebūs ūdens. 

ļauties būt priecīgai.

klausos `instrumentu` `born to die` un domāju par pasaules lielumu un mazumu. šajās dienās man ir atkal lomkas pēc mājām. un es negribu čīkstēt, tādēļ labāk vienkārši teikšu, ka priecājos, ka šādas dienas atnāk un aiziet, atļaujot nākt vietā citām. labāk salikšu šīs nedeļas nogales bildes un ļaušu izskatīties priecīgi priecīga. mums bija tāds kā internacionālais vakars ar ēdieniem no mūsu valstīm. tas ir anglis Stīvens. pēc profesijas pavārs, tādēļ ēdieni bija  ļoti gardi. es cepu auzu pārslu cepumus. un sanāca ļoti ņamm.

esot šeit, esmu sevī atvērusi dekorēšanas čakru. dekorēju sienas un vietas, taisu plakātus un visu ko citu. man patiesībā tas baigi patīk, jo tas ir galīgi savādāk, kā esmu radusi darboties Latvijā. dažkārt šeit jūtos kā tādā skoliņā, kur tik jākrāso un jāzīmē.

mums bija arī savas īpašās EVS piespraudītes.

mūsu EVS koordinatore Anja.

ēdieni un, protams, mana mīļā Belkis. viņa tagad uz vienu nedēļu devusies uz Turciju un māja jau šķiet ļoti tukša bez viņas.

un, protams, mans Latvijas plakāts. mīlu savu Latviju. tiešām, tiešām.

margrietiņas un Ziemassvētku dziesmas jeb Liene ir diezgan laimīga

 Tā kā Vācijas Skujēns saka, ka es neko nerakstot savā blogā, tad nolēmu, ka šodien atkal jāpadalās ar iepriekšējās nedēķas notikumiem. Esmu apņēmusies un līdz šim man šo apņēmību ir izdevies veiksmīgi īstenot, rakstīt šeit reizi nedēļā. Tāda kā nedēļas atskaite. Un savu angļu valodas blogu esmu galīgi aizmirsusi, jo saprotu, ka tur nevaru izpaust visu, kāds vienmēr to izlasīs. Tad nu šī ir mana vieta. Mans skaļrunis un pastiprinātājs. Vispirms par bildēm. Pirmā bilde ir ģeniāla, jo mūsu Supo, kas ir darbinieks šeit jauniešu centrā un vispār tāds vīrišķais tips, prot visu salabot mūsu mājās, ir hip hoperis un tā tālāk, sestdien bija radošās darbnīcas vadītājs. šī radošā darbnīca bija vorkšops, kā pagatavot margrietiņas. tagad mēs viņu saucam par dazy man, jo tas ir ļoti, ļoti smieklīgi jau iedomājoties, bet es tur biju klāt un tas bija dubultā smieklīgi. margrietiņas mums vajadzēja, jo sestdien bārā uzstājās vietējā rokgrupa, kuras slovēniskais nosaukums ir "marjetica", kas tad arī tulkojumā nozīmē margrietiņa. šķiet vēl nekad dzīvē nebiju  dzirdējusi briesmīgāku grupu par šo. nē nu tiešām.

 Lai gan grupa bija briesmīga, laiku pavadījām labi. Gribu, lai jūs beidzot iepazīstaties ar Ninu. (attēlā). Viņa ir mana labākā draudzene šeit, māsa, slovēņu valodas skolotāja un mentore vienā personā. Neizsakāmi priecājos, ka man šeit ir tāds cilvēks kā viņa. Ne tikai viņa, bet arī viņas puisi Daniels, kas ir mans "best buddy" un suns Bella, kas ir vismīļākais radījums uz zemes. Tagad es pavisam noteikti gribu suni. Viņa ir tik superjauka. Un kad es viņai saku "ļupčaka", kas latviski būtu "buča", viņa atnāk un iedod man buču. sajūsminoši skaisti, ne? Sestdienas vakars vispār bija tāds pārsteigumiem bagāts. Beidzot iepazinos ar "pagraba puišiem", tā mēs saucam mājas īpašnieka brāļa dēlu un viņa draugus, kas regulāri mūsu mājas pagrabā spēlē pokeru. Kopumā diezgan jauki puiši. Tas ir labi, vienmēr ir patīkami zināt, kas notiek tavā mājā. Un, protams, bija ballīte līdz sešiem rītā, kas turpinājās mūsu mājās. Tajā piedalījās arī mūsu EVS koordinatore Anja (ar sarkanajiem matiem) un viņas pusis Jaka. Un, protams, Belkis, mans mīļākais cilvēks EVS mājā. Es gan līdz sešiem rītā neballējos, jo aizgāju gulēt. Esmu jau pieradusi gulēt visvisādos trokšņos, bet trīs no mūsu mājas iemītniekiem - nopietnais gals, par to nebija tik sajūsmināti.esam sadalījušies divās frontēs. viņi uzskata, ka viņus nevcienam, jo sestdienas vakari esot jāpavada gultā, lasot grāmatas, nevis ballējoties. tie, kas mani pazīst, zina arī to, ka man arī patīk būt mierīgai, lasīt grāmatas, skatīties vakaros TV un būt "garlaicīgai". bet pat es saprotu, ka šis ir EVS. tas nozīmē tu esi daļa no tā. lai nu kā februārī viņi dodas mājās.

Ai, un vispār esmu sajūsmināta, ka mana dzimšanas diena šeit būs ļoti īpaša. ne tikai tādēļ, ka tā būs mana dzimšanas diena, bet tādēļ, ka Nicmanes jaunkundze ciemosies pie manis. Jau tagad priecājos par domu vien, ka viņa būs šeit, mēs runāsim latviski, darīsim skaistas lietas kopā un rīkosim dzimšanas dienas ballīti. Esmu kā mazs bērns, kas jau sāk gaidīt Ziemassvētku brīnumu. Manā repertuārā jau sāk skanēt Ziemassvētku dziesmas un plānoties Ziemassvētku dāvanas. esmu pilna sajūsmas. un, lai gan ne viss šeit notiek tā, kā es to gribētu un lai gan mans EVS iespējams ne tuvu nav ideālam, esmu īstajā vietā un īstajā laikā. par to gan es esmu pārliecināta.

pagastmājas mistērija.

es pavisam noteikti varu teikt, ka šī bija trakākā nedēļa un trakākā nedēļas nogale manā līdzšinējā EVS mūžā. noteikti kādas detaļas šajā stāstā aizmirsīšu, kādas savukārt izlaidīšu, bet kopumā manas sajūtas lieliski raksturo šī bilde, kur Aleksis cenšas mani nožņaugt, kā jau Halovīniem pienākas. visu nedēļu un visvairāk jau nedēļas nogali man bija šī žņaudzošā sajūta *protams, ne jau fiziska*, bet emocionāla. gribējās aizbēgt un paslēpties no visa un visiem. kā jau iepriekšējā blogā minēju,  tad šajā nedēļas nogalē mūsmājās bija divas dzimšanas dienas. un ballītes ik vakaru līdz agram rītam. es gan to visu nespēju izbaudīt, jo pa lielam vēl jutos ļoti slima. toties es vcienmēr biju pirmā, kas pamodās un ieraudzīja dzīvojamās istabas un virtuves postažu. līdz beidzot trešajā rītā mums radās izteiciens: "same shit, different morning". katru dienu bija jauni pārsteigumi. piemēram, svētdienas rītā atskārtām, ka mūsu mājās nakšņojuši 14 cilvēki un vēl līdz šim brīdim neesam sapratuši, kur viņi uzradās. bet vakardiena absolūti bija pagastmājas mistērijas cienīga. Pinar (turku meitene) kopā ar abiem puišiem nolēma smēķēt "zāli". tas gan mūsmājās nenotiek bieži, patiesībā man šķiet, ka tas bija pirmo reizi. bet, lai nu kā, bija jau vakars, es biju savā istabā, nezinot neko, kas notiek, kad pēkšņi Pinar sākās histērija. viņa kliedza, tiešām pārbijusies. patiesībā visi bija pārbijušies, jo neviens no mums vēl nebija redzējis, ko tādu. tā tiešām bija kā šausmu filma. pēc stundas ilgas kliegšanas, raudāšanas, lamāšanās un citām izpausmēm viņa beidzot nomierinājās un apsolīja nekad vairs nesmēķēt zāli.
un vēl, jā. man pirmo reizi mūžā anulēja reisu un tā tēļ man veselu diennakti būs jāpavada Prāgā. un, protams, Chezh Airlines par to maksās. ai, nu tas pagaidām viss. kā redziet, garlaicīgi nav.

ajde.

pamodiniet mani vēlāk.

šodien tiešām es no visas sirds varu teikt: pamodiniet mani, kad šī diena būs pagājusi. jau divas nedēļas cīnos ar kakla sāpēm. te tās nāk, te tās atkal pazūd, līdz šajā nedēļā tās nekur nepazuda. beidzot man tas apnika un nolēmu, ka jāiet pie ārsta. joprojām nevaru saprast, vai tas bija prātīgs vai tomēr ne tik prātīgs lēmums. dakteris izrakstīja pain killers un teica, ka man visnotaļ ir kāds vīrusss vai kāda reakcija uz kaut ko šeit. un par to es viņam atdevu lielāko daļu savas mēneša kabatas naudas jeb vairāk 50 Eiro. protams, mīļā AXA man to pēc kāda mēneša apmaksās, es tā vismaz ceru, ja sapratīšu, kur man kas jāsūta. bet, protams, ka es esmu priecīga, ka man nav angīna. tas ir ļoti, ļoti labi.

ai, bet vispār šīs pēdējās dienas tādas līdz mistikai jocīgas. mūsmājās saplīsa abi ledusskapji, mans dators neņem pretī Corel Draw programmu, man notika ķibele ar fotoaparātu un es šo uzskaiti, protams, ka varētu turpināt. pie pilnās mājas ar cilvēkiem esmu jau lēnām pieradusi. šī nedēļas nogale vispār būs kā tāda hosteļa nedēļa - mūsu divām brīvprātīgajām ir dzimšanas diena un mums būs superliela ballīte un no malu malām atkal sabrauks cilvēki. tieši tā, kā tam ir jābūt nedēļas nogalēs. tomēr, lai cik ļoti es arī izbaudītu smieklus, emocijas, dejas līdz rītam un visu citu, tikpat ļoti es gaidu to divu nedēļu Ziemassvētku brīdi, kad es zinu, lai gan būs liela steiga, tas būs reizē arī mans mieriņš.

ai, bet tikmēr priecājamies. ja?

es negribu būt visur piekabināma.

labrīt, pasaule! labrīt, mani draudziņi!

skatos, ka jums latvijā jau skaisti snieg. mums šeit vēl tikai skaisti krīt rudens lapas. rudens šeit patiešām ir skaists. pēdējās dienas bijušas mazliet savādas. tik daudz kas notiek ap mani, bet vēl trīsreiz vairāk notiek manī. pašlaik mūsmājās ir deviņi cilvēki. pirmajās dienās tas bija pat jauki un nepierasti - liels troksnis, skaļa mūzika un ballīte līdz četriem rītā. bet šī ir jau piektā diena un tas nebūt vairs nav tik jauki, esmu izsalkusi pēc miega. un tas man liek secināt, ka ir jauki, ja mājās ir ciemiņi, bet tikpat jauki ir tad, kad ciemiņi dodas atpakaļ uz savām mājām. šī ciemiņu metafora lika man padomāt arī pašai par sevi. pirmdien būs pilni divi mēneši, kopš esmu šeit un laiks ir bijis patiešām piepildīts. bet viena lieta man tomēr nešķiet skaista. es negribu būt viens no tiem visiem zināmajiem sugas cilvēkiem, kas visur cenšas piestāvēt. man nekad tie cilvēki nav bijuši sirdij tuvi, bet zināmā mērā šo divu mēnešu laikā esmu kļuvusi viena no viņiem. tā, it kā es pieņemtu apkārtējo identitāti un aizmirstu, kāda esmu patiesībā. tie, protams, ir tikai sīkumi, bet tomēr nozīmīgi man. piemēram, es dažbrīd šeit jūtos vainīga par to, ka neko daudz nesaprotu no populārās mūzikas. nekad neesmu zinājusi, kas izpilda kuras dziesmas. un nekad neesmu jutusies par to vainīga. galvenais, ka es zinu to, kuras dziesmas silda manu sirdi un kuras nē. bet šeit cilvēkiem šķiet, ka esmu kā no mēness nokritusi un neticamā kārtā es sajutos vainīga, ka pirmo reizi Gagas Alehandro dzirdēju Slovēnijā. un ir vēl citi sīkumi, patiešām sīkumi, bet iekšēji lielumi, kas man liek justies mazliet ne tā. nu ne tā, bet tā, it kā es gribētu pieskaņoties, mainīt krāsu un piestāvēt. 
man tiešām vajag laiku tikai ar mani pašu. šķiet šī svētdiena varētu būt tāda. ieslēgšos savā istabā, klausīšos mūziku, kas man patīk, bet kurai, protams, labākajā gadījumā zinu vien  autorus un būšu ar sevi. un tas vēl un vēl liek man saprast, ka mana mazā pasaulīte un manas pasaulītes iemītnieki, kas palikuši latvijā, ir daudz patīkamāka man pašai, nekā visas citas pasaulītes man apkārt. un tas ir jauki, ka viņiem ir savas pasaulītes un tas ir jauki, ka viņi mani aicina būt daļai no tām, un vispār cik skaisti ir tas, ka mēs katrs varam veidot šīs savas pasaulītes, bet tomēr miljoniem miljardiem reižu skaistāk ir tas, ka man sava pasaulīte šķiet tik skaista, ka man tā nav jāatstāj un jāmaina, lai piestāvētu kādai citai. manā pasaulītē es varu klausīties dziesmu un nezināt izpildītāju, bet zināt sajūtas, ko tā manī raisa. vai arī rīkot jumta ballītes un dziedāt kopā ar saviem draudziņiem. manā pasaulītē es varu izvēlēties nenaidoties ne ar vienu, vienmēr piedot un būt gaišumam. un manā pasaulītē es varu būt es pati. līdz sirds dziļumiem un vēl mazliet atpakaļ. 
 

pozitīvi!

hey hey (:
Vispirms man jāsaka, ka man ir patiešām liels prieks saņemt jūsu vēstules ar tekstu, ka sekojat līdzi maniem piedzīvojumiem Slovēnijā. tas mani vēl vairāk disciplinē vismaz reizi nedēļā sniegt jums iknedēļas atskaiti. tātad šī nedēļa paskrēja patiešām ļoti ātri. nemelošu, ja teikšu, ka visātrāk no visām nedēļām, kas jebkad man šeit bijušas. un šī patiesībā bija ļoti priecīga nedēļa ar daudz priecīgiem notikumiem. viens no tiem un laikam jau vislielākais un vistuvākais manai sirdij ir tas, ka nereālais sapnis būt mājās uz Ziemassvētkiem kļuva pavisam reāls un jau tagad manā epasta kastītē stāv paziņojums, ka no 18. decembra līdz 3. janvārim būšu mājās. tas ir kaut kas `wow`. nē, nu tiešām. divas nedēļas būt mājās. happy me! mamma gan man jautāja, ko es tik ilgi mājās darīšot, bet es jau esmu saplānojusi teju grafiku savā galvā ar tikšanās laikiem un cilvēkiem, kas man noteikti jāsatiek. jā, tieši tik patīkami satraukta es esmu par šo faktu. otra pozitīvā lieta noteikti ir tā, ka beidzot biju iepirkties siltākas drēbes un tagad es vairs nesalstu un tas ir ļoti nais. un, mani draudziņi, es jums sapirku superjaukas dāvanas! jā, jā, es jau zinu, ka ir tikai oktobra vidus. bet ko gan es varu darīt, ja tik ļoti gaidu to brīdi, kad mēs atkal kopā smiesimies, dziedāsim Gunāru Kalniņu (labi, es dziedāšu un jūs smiesieties) un vispār būsim kopā. kaut gan jāsaka, ka pēc vakardienas es vairs nemaz tik ļoti negaidu to lielo mājās braukšanas mirkli. ar lielo mirkli es domāju to, kas būs pēc desmit mēnešiem (ak, divi mēneši jau pagājuši), jo es beidzot sāku izbaudīt EVS un to, ko tas viss nozīmē un to, cik patiesībā tas ir jauki, ka apkārt ir pozitīvi uzlādēti cilvēki. visu nedēļu mūsmājās valdīja patiesām saspringta atmosfēra. Abas turku meitenes savā starpā strīdās un vispār spriedze ir liela un atmosfēra depresīva un galīgi ne jauka. līdz vakardienai, kad turku puisis un viena turku meitene devās uz citu pilsētu pavadīt nedēļas nogali, bet es, Pinar, Stīvens un jaunā turku brīvprātīgā, kas ieradās tikai vakar - Belkis, palikām mājās. bijām ballītē, smējāmies visu nakti, jokojām visu nakti un viss bija tik supekūl, ka es nemaz neko labāku nevarētu vēlēties piektdienas vakaram. protams, tūlīt jau abi pārējie un mūžam neapmierinātie mājas iemītnieki būs atpakaļ un iespējams mēs atkal atgriezīsimies realītātē. bet jaunā turku brīvprātīgā runā ļoti labā angļu valodā un vispār ir ļoti, ļoti jauka. un vispār šis ir pozitīvais ieraksts. bet neļaunojaties, ja nākamais iespējams (es gan ceru, ka nē) nebūs tik pozitīvs. bet tāda nu ir tā EVS dzīve. tieši tik krāsaina!
adijo buddies!

ne pozitīvi.

tātad,. esmu šeit slovēnijā nu jau pusotru mēnesi. un visu laiku centos saglabāt to pozitīvismu, ka man ir jāļauj sev iepazīt šo vietu un jādod iespēja organizācijai pierādīt, ka mani pirmie iespaidi par viņiem, nebija pareizi. bet tagad es pavisam oficiāli varu teikt, ka es noteikti būtu laimīgāka, ja mans EVS būtu citā pilsētā, citā organizācijā un kopā ar citiem brīvprātīgajiem. kas man liek tā secināt? tie nav tikai emociju karstumā izteikti apsvērumi. pirmkārt, mēs esam četri brīvprātīgie šeit pašlaik, pēc nedēļas būs vēl viena turku brīvprātīgā un tad būsim pieci. un kopumā esmu 49 brīvprātīgā šeit. tas viss būtu jauki līdz tam brīdim, ka organizācija kopumā īsti nav ieinteresēta nekamā, ko mēs šeit darām. principā mēs varam nedarīt neko un viņiem nekas par to nebūs sakāms. nevienam no mums nav īsta mentora vai work coordinator. salīdzinot ar citiem brīvprātīgajiem, mums neviens neizrāda tuvākās vai tālākās vietas. un vispār citas organizācijas slovēnijā runā, ka mana organizācija brīvprātīgos ņem tikai naudas dēļ. un es arvien vairāk sāku tam ticēt. nē nu tiešām, atklāti sakot.
otra lieta, kas mani patiešām nomāc ir pašreizējā EVS generation Slovēnijā. nu camon, bet tas galīgi nav jauki, kas notiek mūsu mājās. turku cilvēki pa lielam dzīvo savā pasaulē un nav ieinteresēti veidot kontaktus vai draudzību ar citiem. katrs ieiet savā istabā, aizver durvis un viss. pie mums tagad dzīvo arī anglis stīvens un tas mani mazliet uzmundrina, lai gan jāsaka, ka mūsu mājas depresīvā noskaņa mani tiešām nomāc. šķiet nevienam neviens šajā mājā nepatīk un es tam visam esmu pa vidu, jo gribu fun atmosfēru. Vakar pie mums ciemojās mans Slovēnijas brālis Gjursans (ironiski, protams, ka viņš arī ir turks), un mums patiešām ir labas attiecības. Bet pats viņš, turks būdams, teica, ka vairs mani neapciemos šeit, viņu ļoti nomāc tā atmosfēra, kas valda pie mums. tad nu mums tagad ir plāns izveidot brīvdienu grafiku un doties pie citiem brīvprātīgajiem nedēļas nogalēs. bet tas arī nav tik vienkārši, jo mūsu EVS generation kā jau teicu nav diez ko saliedēta. vārdu sakot, es vēl sgaidīšu jauno turku meiteni un redzēs, kas notiks tad. bet es patiešām vairs nevaru izturēt visu šo nomācošo un nopietno gaisotni. kādēļ braukt uz EVS, ja ir skaidri redzams, ka viņi vispār nebauda neko no tā, kas šeit notiek?

atpakaļ realitātē.

Pēdējo dienu statistika ir diezgan mulsinoša. Emocijas ir daudz un vēl vairāk kā daudz. Vakar pārrados mājās no on arrival semināra un jāsaka, ka tagad ir grūti atkal adaptēties atpakaļ ikdienā. Lai gan pirmās semināra dienas, nemaz nebija tik izdevušās, galu galā viss izvērtās ļoti jauki un bija ballīte visas nedēļas garumā. Vislielākais ieguvums, protams, nebija ēšana dārgajos restorānos (vēlreiz paldies Eiropai par to), bet tie cilvēki, ko tur ieguvu. Piemēram, jau iepriekšējā blogā minētais Vilsons vai brīvprātīgā no Bosnijas – Almadina. Viņai ir tik līdzīga humora izjūta kā man, ka mēs abas tikpat kā raudājām, kad bija jāšķiras. Ak, šis sarkasms un ironija, kādēļ tu nevarētu piemist arī turkiem? Vispār smieklu šajā seminārā bija ļoti daudz. Tagad mums ir pašiem savi iekšējie joki, kas iespējams citiem nemaz tik smieklīgi nešķiet, bet mums tie ir kā medus maize. Piemēram, vienu dienu mums bija jāraksta stereotipi par citām valstīm. Un kāds vai kāda (joprojām neesam atšifrējuši, kurš, bet man ir zināmas aizdomas) uzrakstīja, ka lielākais stereotips par Krieviju ir tas, ka tur ir labs viskijs. Tas bija dienas un visas nedēļas populārākais joks. Krievu meitene to izlasot, atbildēja, ka patiesībā viskijs Krievijā ir ļoti dārgs :D Bet es, protams, lēnām atgriežos savā turciskajā realitāte un jāatzīst, ka seminārā es sapratu vienu ļoti nozīmīgu lietu, ka es būtu daudz laimīgāka, ja es dzīvotu kopā ar citiem brīvprātīgajiem, jo angļu valoda tomēr ir ļoti svarīgs elements labām attiecībām un draudzībai. Bet EVS ir EVS. Tu nekad nevari paredzēt, kas tevi sagaidīs un ar kādām grūtībām vai sajūtām būs jācīnās. Tieši tādēļ jau tas ir EVS. Kopumā jāsaka, ka, klausoties, kā iet citiem brīvprātīgajiem, mēs visi esam diezgan līdzīgās pozīcijās. Protams, ir daži izņēmumi, kas dzīvo bez maz vai kā karaļvalstī un kam nav jāvāc oriģinālie čeki un citas stulbas lietas, kas raksturīgas Slovēnijas birokrātijai, bet arī pie tā ar laiku var pierast. Jo vairāk dienu paiet Slovēnijā, jo vairāk es saprotu, cik tas patiesībā ir drosmīgs gads. Un, cik ļoti tas maina mani ik dienas. Un cik ļoti tas mani izmainīs pēc gada.
Un vēl man ir ļoti skaistas un jaunas kedas. Prieciņš.

on arrival seminārs

Tātad ir sācies mans otrais Slovēnijas mēnesis un esmu sagaidījusi arī savu on arrival semināru. Šī ir otrā semināra diena, ko pavadām pilsētiņā Škofja loka, kas ir kādu trīs stundu braucienā no manas pilsētas. Jāsaka, ka ekspektācijas par visu šo pasākumu bija krietni lielākas, nekā piepildījies. Latvijā man šķiet šie pasākumi ir labāk organizēti. Mēs esam šeit jau divas dienas un mums vēl nav pienācīgas programmas, izpalika visas iepazīšanās spēles un tamlīdzīgas lietas un pagaidām viss ko tiktāl esam darījuši ir staigājām pa pilsētu un katru dienu ēdam dārgos restorānos (paldies, protams, Eiropai par to). Bet es ceru, ka rīt sāksies kas vairāk noderīgs, jo beidzot iepazīstināsim ar saviem projektiņiem un būtu jauki uzzināt, ko citi īsti dara. Bet personības mums te tiešām dažādas. Man noteikti ir jāpastāsta par Vilsonu. Viņš ir tiešām ļoti jauks puisis, brīvprātīgais no Beļģijas, bet oriģināli no Haiti. Pasē viņa vecums ir 18 gadi, bet patiesībā viņš nezina ne savu īsto vecumu, ne to, kad ir viņa dzimšanas diena, bet visticamāk tie ir kādi 21-23 gadi. Jo viņš tika adaptēts un cik noprotu viņa bērnība haiti nemaz nebija viegla. Bet Vilsons tiešām varētu būt viens no jaukākajiem cilvēkiem, ko man gadījies sastapt. Par spīti tam, ka es dažbrīd galīgi nevaru saprast, ko viņš saka, jo viņš rausta valodu (arī tas no bērnībā pārdzīvotā) gaišums (lai gan viņš ir tumšās šokolādes brūnumā) staro no viņa nepārtraukti. Tad vēl mums ir vairākas vācu brīvprātīgās, norvēģu meitene, kas ļoti daudz runā un ar kuru dalām vienu gultu, ungāru meitene, kurai ir nenormāli lielas ambīcijas priekš šī gada un citi brīnumbērni. Protams, tas ir diezgan jauki nodibināt tāda veida sakarus un atrast draugus visur Slovēnijā. Tomēr viena manas būtības daļa jau zināmā veidā ir pieradusi pie savas mazās mazpilsētiņas un cilvēkiem, kas mani sagaida tur. Vispār jau pārmaiņas būs arī svētdien, kad mūsu mājās uz palikšanu beidzot ieradīsies arī angļu puisis Stīvens. Tad nu redzēsim, kas mani sagaida.

labākās dienas vēl priekšā

Rīt paiet mēnesis, kopš esmu Slovēnijā. Ja skatos atpakaļ, tad šis mēnesis ir bijis īsts emociju kokteilis. Rīt no rīta dodamies uz savu on arrival semināru un es ceru, ka tās būs piecas ļoti piepildītas dienas. Pagājusī piektdiena bija viena no visjaukākajām dienām šajā mēnesī. Tā kā šodien ir kaut kāda starptautiskā valodu dienu vai kaut kas tamlīdzīgs, tad vietējās vidusskolas angļu valodas skolotāja uzaicināja mūs novadīt trīs stundas – iepazīstināt nedaudz ar sevi, savu valsti un iemācīt dažas frāzes mūsu valodā. Tad nu cēlāmies sešos, lai jau septiņos būtu uz pirmo stundu (neticami, ka viņiem stundas sākas tik agri). Tā kā Pinar ir slima un Bašak slikti runā angliski, tad es uzņēmos runāšanas daļu. Pirmā stunda bija ar 15gadniekiem un mēs sapratāmies lieliski. Saņēmu nedalītu uzmanību, rādīju Slaktera „nothing sepecial” video un viņiem tas likās uzjautrinoši. Mans vēstījums, protams, bija vienkāršs – ja esi politiķis runā labu angļu valodā vai izmanto tulku. Viņiem patika arī Prāta Vētra un viņus visnotaļ uzjautrināja tas, ka Slovēnijā vārds `žurka` nozīmē ballīte, bet Latvijā tam ir pavisam ne tik jauka nozīme. Bet saldais ēdiens viņu ausīm bija `buča’ – Slovēnijā tas ir ķirbis. Otrā stunda bija ar 16gadniekiem. Man šķita, ka otrajai stundai bija jābūt vieglākai, jo man jau bija zināma pieredze. Es kļūdījos. Pirmās piecas minūtes es vispār nevarēju noķert viņu uzmanību un gaisā virmoja šo 16gadnieku attieksme: mēs esam paši foršākie visā pasaulē. Tāda kā siena, ziniet. Lai gan programma bija tā pati, man bija jāatrod veids, kā pie viņiem piekļūt. Un paldies Dievam, ka Viņš man ir devis humora izjūtu un spēju jokot. Uz tāfeles uzrakstīju savu vārdu un uzvārdu un liku to visiem izrunāt, jo es taču šeit būšu veselu gadu un man ir vajadzīgi draugi un galu galā es esmu arī Facebook, kur viņi var mani atrast. Tas viņus beidzot sasmīdināja un pēc tam mēs sapratāmies ideāli. Lieki piebilst, ka pēc tam, kad nokļuvu mājās, mans Facebook konts papildinājās ar draugiem. Un, protams, kā jau vienmēr šī man atkal tāda nedēļa Balkānu zīmē. Pie mums ciemojas brīvprātīgais no Turcijas Gjursans, piektdien un sestdien mūsu mājā nakšņoja trīs serbi un šonakt te vēl paliks divi maķedonieši. Es lēnām sāku pie tā visa pierast. Un es biju šokā, ka es vispār vairs neko nespēju pateikt krieviski. Jo tie serbi runāja tikai krieviski un es sapratu visu, bet nevarēju neko atbildēt. Tā ir, ja kādus piecus gadus neesmu runājusi krieviski. Visi vārdi jau automātiski nāk ārā angļu valodā. Piektdien bija superjauka serbu ballīte un es atkal izsmējos ar saviem slovēņu draudziņiem ( es nevaru saprast, kuram ir dzēlīgāks humors – man vai viņiem), bet kopumā šī nedēļas nogale pagāja tādā mazliet depresīvā zīmē. Pinar ļoti cieš savas nelaimīgās mīlestības dēļ, jo izrādās slovēņu puisim ir arī otra draudzene un viņš nevar izšķirties, ar kuru tad īsti būt kopā, tas, protams, ir sāpīgi viņai, jo viņa patiesi ticēja un cerēja, ka viņam tas ir tikpat īsti, cik viņai. Un vispār visu laiku līst, kas galīgi nav nais. Bet vienmēr jau nāk jauna diena un atnes jaunas sajūtas un jaunas iespējas. Es uz to arī ceru, ka rītdiena būs labāka. Jo labākās dienas jau man vēl tikai priekšā.

pēdējo dienu lomkas

Pēdējās divas dienas ir bijušas patiešām iekšējām emocijām ļoti skumjas dienas. Vakar runāju ar EVS Čehijā Zani un tas mani savā ziņā ļoti uzmundrināja. Ir patīkami parunāt ar kādu, kas pašlaik iet cauri tam pašam stāvoklim, kam es. Pēdējās dienās es tiešām jūtos kā atkarīgais, kam ir `lomkas`, jo tas nav dabūjis savu kārtējo devu. Tieši tik liela ir mana vajadzība pēc lielākas cilvēcības un attiecību dziļuma starp cilvēkiem. Šī ir mana ceturtā nedēļa šeit un man sāk palikt grūti skatīties uz šīm virspusīgajām attiecībām, kas ikdienas ir man apkārt. Šķiet te cilvēkiem tas ir pilnībā pieņemami – draudzēties, bet nekad nebūt tā pa īstam tuvu. Nu es domāju dvēseliski. Bet varbūt tas viss mans šo dienu drūmums ir tādēļ, ka es nespēju aptvert, ka esmu brīvprātīgajā darbā, kur man teju vispār nav jāstrādā. Tās četras stundas dienā es īsti par darbu nesauktu un ja jūs man jautāsiet, kādi ir mani pienākumi, tad man būs grūti atbildēt, jo man īsti tādu nav. Iespējams, kādam šāds darbs liktos tieši laikā, bet ne man. Esmu pieradusi pie cita ritma. Vai arī iespējams manas drūmās domas ir tādēļ, ka mājās ir sasodīti auksts un man nav ne jausmas, kad šeit varētu sākt darboties kaut kas līdzīgs apkures sistēmai. Katrā ziņā ne jau septembrī. Atliek vien turpināt salt. Labi, ka man ir paņēmušās līdzi mammas adītās siltās vilnas zeķes. Vai arī manam drūmumam varētu būt kāds sakars ar to, ka man ir apnicis gaidīt pēc interneta pieslēguma mājās. Esmu jau nogurusi to viņiem atgādināt teju katru dienu. Bet internets mājās būtu lieliska lieta, lai nejustos tik vientuļa šajos garajos rudenīgajos vakaros. Iepriekšējais vakars gan nebija tik vientulīgs, jo mana jaunā draudzene Barbara mani aizveda uz kino tuvējā pilsētā. Bijām uz `Charlie St. Cloud`. Mazliet vairāk nostaļģijas kā citos vakaros, es teiktu. Vispār tas ir mazliet jocīgi un neticami reizē, ka ir iespējams dzīvot 11 istabu mājā, kopā ar vēl trim cilvēkiem, bet justies kā pašam vientuļākajam cilvēkam uz pasaules. Un tas nemaz nav jauki. Un zinu, zinu, ka tā tam nemaz nav jābūt. Tad pie tā arī paliksim, ka tam tā nav jābūt, bet, ka tieši tā tas pašlaik ir. Džeimss Blants man te tagad fonā dzied par Anniju, kura ir zvaigzne un es katru vakaru paskatos debesīs uz polārzvaigzni un nodomāju, ka tieši tik pat spoži tā spīd arī Latvijā. Gandrīz līdz riebumam salkani, bet tieši tā es tagad jūtos.
Bet es ļoti gaidu savu on arrival training, kas sāksies jau pirmdien un man ir tāda iekšēja sajūta, ka tas treniņš man daudz ko saliks pa plauktiņiem. vienīgi jācenšas vēl vairāk nesaaukstēties līdz tam laikam. jo pagaidām es klepoju, visi man apkārt klepo un teju visiem ir paaugstināta temepartūra. nav galīgi nais.
P.S. Bet tā filma par Čārliju ir laba. Iesaku.

dusmīga uz piecām minūtēm

šīs tik bija emocijām bagātas dienas. no pilnīga prieka līdz pilnīgām skumjām un vēl pilnīgākām dusmām pašlaik. dusmas nav laba lieta, tās saēd cilvēku. esmu pārliecināta par to, tādēļ es atļaušos būt dusmīga tikai īsu brīdi un pēc tam vairs nedusmoties, bet atrast reālu risinājumu. ja godīgi man šobrīd ir pilnīgi vienalga, ka man apkārt sēž mani turciņi, ka viņi uzskata, ka viss mans "es jūtos kā mazā turcijā" ir diskriminācija, nevis joks un ka viņi var izmantot google translator, lai šito izlasītu. šobrīd man ir vienalga. gribu rakstīt latviski un gribu, lai to lasa kāds, kam ir tāda pati mentalitāte kā man. esmu reāli nogurusi no visiem saviem tagadējiem `dzīvesbiedriem` un to, kā viņi uztver lietas. mani sāk nogurdināt viņu tīrības mānija, ja to tā var nosaukt, jo, piemēram, uz trauku mazgāšanu viņi nemaz tik naski nav. es savus trakus nomazgāju uzreiz pēc ēšanas, viņiem patīk mazgāt tos nedēļu vēlāk. un tad rodas situācija, ka viņi nevar atcerēties, kas kuram pieder un atstāj pusizlietni ar nemazgātiem traukiem un jautā man, vai es zinu, kam pieder šie netīrie trauki (protams, ar domu, ka tie ir mani un man tos noteikti vajadzētu nomazgāt). cilvēki, es taču neesmu stulba, es lieliski zinu, ka tie nav manējie! nu vārdu sakot, šodien manas turku mīļās meitenes sāka strīdu ar mani darba vietā. (mājās jau viņas, protams, to nevarēja pajautāt). un par ko! par to, ka es esot slinka! kā tad! es paņēmu slotu, lai izslaucītu ofisu un viņas man un visiem citiem ofisa darbiniekiem savā sliktajā angļu valodā paziņoja, ka es vakar neesot tīrījusi māju kopā ar viņām. es gan paskaidroju, ka es to jau darīju pagājušajā nedēļā viena pati un ka tas nav īsti godīgi, ka man būtu jātīra mūsu milzīgā māja katru nedēļu vienai pašai. bet viņas to, protams, jau ir aizmirsušas un paliek pie sava. jūtos kā bērnudārza grupiņā un tad nu rīkošos kā bētnudārzos pieklājas - iešu mājās un virs izlietnes uzlikšu lapiņu: nomazgā traukus PĒC ēšanas un sataisīšu grafiku, kad kuram kas jātīra. es to viņu savienību nevaru izturēt. nav īpaši jauka sajūta, kad trīs cilvēki runā par tevi tavā klātbūtnē, bet tu nesaproti ne vārda. vai vēl kādam EVS no Melturiem ir šāda veida problēmas?
Bet, protams, ir jau arī labas lietas. Sestdien ar maniem best buddies Ninu un Danielu bijām otrā lielākajā pilsētā Mariborā un beidzot biju McDonaldā. tas bija patiešām nais. un pēc tam vakarā ar citu meiteni biju a`capella koncertā citā pilsētā. tiešām izbaudīju to laiku. un vēl šie plūdi, kas bija slovēnijā. nekad dzīvē nebiju pieredzējusi lietu, kāds bija piektdien un sestdien. divas diennaktis lija pilnīgi bez apstājas. mūsu pilsētiņai gan nekas nenotika, bet otrā slovēnijas galā ceļi vietām bija pilnīgi neizbraucami.

un tā tās dienas paiet

labrīts!
Kādas dienas jau pagājušas, kopš veicu pēdējo ierakstu šeit. Laikam jau tā mēdz notikt, ka regulārā rakstīšana diezgan regulāri mēdz noplakt. Tomēr es apsolos rakstīt arī turpmāk. Ja ne citiem, tad sev gan, jo man ļoti patīk pēclasīt un salīdzināt un analizēt pašai sevi. Lielākais jaunums laikam ir tas, ka man tagad ir arī viruālā dienasgrāmata angļu valodā. http://lifetimeexperience.tumblr.com/ Iespējams, ka tur es pavadīšu vairāk laika. Vēl nezinu, kā tas viss izvērtīsies, bet tā kā viens no maniem `to do` plāniņiem Slovēnijā ir uzlabot manas angļu valodas zināšanas, tad es tiešām ļoti priecājos par iespēju rakstīt angliski. Protams, tā vairāk ir vietne, kur es mazliet filozofēju par dzīvi, tur nebūs ierakstu par turkiem vai to, kā viņi vāra karstvīnu elektriskajā tējkannā, jo negribu nevienu aizvainot. Runājot par turkiem, viss ir forši. Mēģinām iziet uz kompromisiem, mācāmies saprast viens otru un mūsu kultūru atšķirības un vienkārši dzīvot draudzīgi viens ar otru. Pārpratumi gan mums sanāk, īpaši tādēļ, ka bieži vien viņi visu uztver ļoti nopietni. Šī ir mana trešā nedēļa šeit un jāsaka, ka es lēnām tiešām pierodu pie visa, kas ar mani šeit notiek. Mācos slovēņu valodu, eju uz ballītēm, ikvakaru pastaigājos ar manu mentori – draudzeni Ninu, viņas puisi un suni. Un mums tiešām sapas, kā teiktu latvieši. Mums ir viena humora izjūta, vieni joki un vispār viņu sabiedrībā jūtos neticami labi. Mēs viens otru saucam par „best buddies” un viņi mani apsolīja arī aizvest uz MCdonaldu un kino beidzot (tas ir citā pilsētā), jo kā jau varat iztēloties manā mazpilsētā nav daudz izklaidu iespēju. Bet vispār es vienkārši gribu būt stipra un spēt sevi nodarbināt visu laiku, jo tik daudz brīva laika kā tagad man šķiet man nav bijis nekad. Ir kādi ierosinājumi no Tavas puses?

tas nav mīts, bet patiesība!

Dzīvot kopā ar četriem cilvēkiem nekad nav viegli. Reizēm pat ģimenes locekļu starpā ne, kur nu vēl ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no citas valsts un ar citu kultūras un dzīves pamatu. Vārdu sakot, šī ir mana aktuālākā pēdējo dienu frāze. Lai visiem viss uzreiz būtu skaidrs, man tiešām nav nekas pret Turciju, turku tautu un tiem cilvēkiem, ar kuriem es šeit dzīvoju kopā. Sakot, ka man ir sajūta, ka dzīvoju un jūtos kā mazā Turcijā, es nekad neesmu vēlējusies diskriminēt vai aizskart kāda jūtas. Tas ir mans joks. Un cilvēki, kas mani pazīst, zina arī manus reizēm tik dzēlīgos jokus. Tā, nu tas ir pateikts. Jo mums tiešām mājās sanāca neliels (vai liels, īsti nezinu) pārpratums, ka mani turku draugi domāja, ka tas viss nebūt nav joks un es viņus no sirds ienīstu un visas citas briesmīgās lietas. bet tagad es ceru, ka viss ir labi un es arī atvainojos un izskaidroju viņiem, ka nekad neesmu domājusi kaut kā ļauni un es ceru, ka starp mums visiem tagad viss būs kārtībā. bet vārdu sakot, kultūru atšķirības tiešām pastāv un tas nav izdomājums!
ar mīlestību pret turkiem,
liene.

karstvīns elektriskajā tējkannā?

Tagad es sāku piedzīvot visas tās dīvainās kultūras un cilvēku atšķirības, par ko mēs plaši runājām pirms aizbraukšanas apmācībās. Nauris man šodien atsūtīja īsziņu, kur dalījās savos iespaidos par turku tautu un to, cik dīvaini viņi dažkārt rīkojas, piemēram, vārot karstvīnu elektriskajā tējkannā (čau, Nauri!), ka es nolēmu, man noteikti ir jāpadalās ar tām dīvainajām lietām, ko es redzu katru dienu savās jaunajās mājās. vispār es jūtu, ka viss lēnām iegriežas vajadzīgajās sliedēs. šodien man bija ļoti jauka feisbuka saruna ar angli stīvenu, kurš mazāk kā pēc mēneša atgriezīsies šeit. par to pašu angli, par kuru turku meitenes man sastāstīja visas tās lietas, ka vienā naktī viņš ieradies ar 15 slovēņu puišiem un citas lietas. bet izrādās viss nemaz nav tā. protams, viņš ir anglis un viņam ļoti patīk skatīties futbolu un diezgan nenormālos apjomos dzert alu, bet, lai cik jocīgi tas arī nebūtu, man ir tā iekšējā sajūta, ka tieši ar viņu no visiem mājas iemītniekiem man varētu izveidoties vislabākās attiecības. mums ir diezgan līdzīga humora izjūta, abiem patīk un abi esam diezgan skaļi pēc savas dabas. un kā izrādās viņš toreiz nebija vis ar 15 slovēņu puišiem, bet ar trim. lūk, te arī ir kultūru atšķirības un valodu barjera. turku meitenes īsti nesaprata, ko stīvens saka un baidījās, ka puiši viņām nodarīs ko sliktu. tad nu meitenes aizslēdza durvis un stīvens visu nakti netika iekšā. diezgan smieklīgi man šķiet. bet vēl daudz jocīgāk par šo atgadījumu man šķiet tas, ko viņi ēd. piemēram, viņi dzer pienu nenormālos daudzumos - bet ne vienkāršu pienu. karstu pienu katru rītu. un tajā pienā saliek iekšā visādas dīvainas lietas. tad vēl viņi dzer kaut ko, es pat nezinu, vai es to drīkstu saukt tik skaļā vārdā, kā "dzēriens". vārdu sakot viņi ņem jogurtu (bez piedevām) un pielej ūdeni un tad dzer. es, protams, atvainojos, ja aizskāru kāda lasītāja jūtas, kurš arī tā mēdz darīt, bet man kā vienkāršai latvietei, kura par visu vairāk tagad gribētu rupjmaizi un biezpienu, tas šķiet pat ļoti dīvaini. un tas jau ir tikai sākums. iespējams tuvojoties ziemassvētku laikam viņi arī vārīs karstvīnu elektriskajā tējkannā. man gribētos to redzēt.
bet vispār es šeit iedzīvojos arvien vairāk un vairāk. vakar atkal uzliku mājās uz visskaļāko mūziku un mēs visi dejojām. esmu samācījusies arī smieklīgas turku frāzes un mēģinu padarīt šo nopietno turku dzīvi mazliet jaukāku. pagaidām tā ir mana misija. jo patiešām reizēm viņi mēdz būt tik nopietni, ka man šķiet mēs strādājam nevis jauniešu centrā, bet gan pie kāda slepena valdības uzdevuma.
lai jums skaisti dejojas pa dzīvi!

iedvesmot un iedvesmot

šodien jūtos iedvesmota un vēlos iedvesmot. nezinu, kas mani ir iedvesmojis. turku meitenes Pinar iemīlēšanās un nemitīgā sajūsma par vietējo Ēriku vai mīļās vēstules, ko ikdienas saņemu no saviem mīļajiem vai varbūt apziņa, ka tiešām tas ir ļoti, ļoti, ļoti neticami, ka es gadu varu dzīvot šajā sava veida idillē, nesatraukties par neko lielu, darīt skaistas lietas un iedvesmot citus. viss mans projekts ir par un ap iedvesmošanu. tā tas arī saucas : inspirational brochure for local volunteers. un man tik ļoti patīk apzināties, ka tas viss no sākuma idejas līdz gala rezultātam būs manis pašas izauklēts un iedvesmots un, ka es iespējams, nevaru izglābt pasauli ar to, bet varu izglābt sevi un iespējams vēl kādu citu. es nezinu, kas notika, kur bija tas klikšķis, bet kaut kas ir mainījies. es, protams, apzinos, ka pastāv maza varbūtība, ka gada laikā šeit iegūšu tādus cilvēkus, kā palikuši latvijā - cilvēkus, ar kuriem man ir viens sirdsritms un viena dvēseles būtība. bet iespējams man nemaz to nevajag. es aizvien vairāk un vairāk un vēl vairāk apzinos, ka tas ir gads man pašai. vismaz es to sev saku, lai iedvesmotu.
un vispār taču ir tik daudz lietu par ko man šeit priecāties. piemēram, par to, ka šodien vismistiskākajā veikalā nopirku pasaulē skaistākās bikses tikai par 7 Eiro. vai arī par to, ka es nomainīju mentoru un viņa ir tiešām ļoti, ļoti jauka. nu tāds sirdscilvēks. un vēl es pavisam noteikti varu priecāties par prieku un smiekliem un jokiem. es tiešām smejos.

pirmā nedēļa galā

labrīts!

Šodien aprit mana pirmā EVS nedēļa šeit. Pirmā nedēļas nogale arī aiz muguras un jāsaka, ka tā bija varen garlaicīga. Lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, nedēļas nogalēs šajā mazpilsētā ir vēl mazāk cilvēku, kā darba dienās. Svētdienās pilnīgi viss ir slēgts, pat pārtikas veikali, bet sestdienās tie strādā apmēram līdz vieniem dienā. Joprojām jūtos mazliet Turcijā un ja godīgi esmu pārgurusi no viņu valodas un kultūras. Un ir pagājusi tikai nedēļa. Joprojām katru dienu sev uzdodu jautājumu, vai tiešām es šeit izturēšu veselu gadu? Labā lieta ir tā, ka es meklēju iespēju iepazīties un sadraudzēties ar vietējiem cilvēkiem, tikai jāsaka atklāti viņi nav diez ko atvērti svešiniekiem. Bet es iepazinos ar diviem patiesi jaukiem cilvēkiem – Blažu un Andreu. Sākumā ar couchsurfing palīdzību atradu 25 gadīgo inženierzinātnes un veterinārās medicīnas (ļoti jocīgs salikums, bet viņam ir mērķis padarīt pasauli labāku) studentu Blažu. Pēc tam viņš mani sapazīstināja ar savu draudzeni Andreu un tagad man ir divi jauki draugi. Viņi gan šeit nedzīvo ikdienā, jo mācās Ļubļanā, bet viņi mēdz šeit būt nedēļas nogalēs. Un man tagad būs paziņas, pie kā doties uz Ļubļanu. Bet mūsu EVS mājā iet diezgan interesanti. Pinar ir jau paspējusi iemīlēties Ērikā (rakstīju par viņu iepriekšējā bloga ierakstā. To, kas atstrādā sabiedrisko darbu mūsu jauniešu centrā) un visu nedēļas nogali viņai bija lielās mīlas mokas, jo Ēriks neatbildēja ne uz viņas īsziņām, ne zvaniem. Tagad gan laikam viss atkal ir nokārtojies.

Day 5 - skumjas un prieks

Živjo!*

Pienākusi jau piektā diena un pirmā nedēļas nogale šeit. Katra diena ir tik emocijām bagāta, no pilnīgākā nespēka un skumjām, līdz patīkamām emocijām. Vakardiena bija viena no tām dienām. Dienas pirmajā pusē iepazinos ar Ēriku. Viņš ir 30gadīgs vietējais iedzīvotājs, kas strādā tikai svētdienās un second hand jeb krāmu tirgū pārdod dažādus DVD, CD un tamlīdzīgas lietas un nopelna tikpat daudz kā tie, kas strādā katru dienu. Tātad tā kā Ēriks strādā tikai vienu dienu nedēļā, pārējās viņš visu laiku atpūšas un ballējas. Viena šāda ballēšanās un zāles pīpēšana un pēc tam braukšana ar mašīnu viņu noveda pie aresta un tad nu viņam bija jāizvēlas - 1000 Eiro soda nauda vai arī 135 stundu sabiedriskais darbs mūsu jauniešu centrā. Tā kā viņam tāpat pa dienām īsti nav ko darīt, viņš izvēlējās otro, tad nu tagad viņš šeit ir teju katru dienu un dara visādus darbiņus. Vakar kopā ar Ēriku gājām pa pilsētu un līmējām plakātus par tuvāk esošajiem pasākumiem. Viņa angļu valoda ir patiešām ļoti laba, tādēļ es tiešām izbaudīju, ka varēju beidzot ar kādu ilgāk par piecām minūtēm parunāt angliski. Bet Ērika stāsti nemaz nebija tik pozitīvi - viņš stāstīja, ka šeit narkotikas ir ļoti augstā cieņā, it īpaši heroīns. Tad vēl bija briesmu stāsti par Itāliju, Slovēniju, melno orgānu tirgu un prostitūciju. Es pat nevēlos atcerēties visas tās lietas un labāk arī nevajag, citādāk jūs vēl nodomāsiet, ka dzīvoju briesmīgā vietā. Tā, protams, nav. Bet saruna ar Ēriku bija kā pēdējais final punkts neizbēgamajam. Nebiju nobirdinājusi ne asaru visu nedēļu. Pat ne lidostā, kad atvadījos no ģimenes. Tad nu vakar jauniešu centrā man uznāca lielais pinkšķis un es laidu ārā visu, kas bija manī sakrājies. Protams, mentors nezināja, ko darīt, tādēļ turpināja savus iesāktos darbus (viņš strādā šajā jauniešu centrā). Paralēli manām iekšējām skumjām, uzzinājām pavisam skumjas ziņas. Mūsu brīvprātīgajam turku puisim nomira mamma. Jau pirms mēneša, bet viņa ģimene viņam to pateica tikai vakar. Tagad ir tā pavisam jocīgi. Neviens īsti nezina, ko teikt un ko darīt. Ko gan var pateikt tādā brīdī? Es pat iztēloties nevaru, kādas sāpes un skumjas viņš pašklaik pārcieš...
Bet vakardienas noslēgums bija pavisam jauks. Kopā ar turku meitenēm Bašak un Pinar bijām uz tuvējo ciemu un iepazināmies ar trim brīnišķīgām slovēņu meitenēm. Pēc tam aizgājām pie viņām uz māju un bija patiešām, patiešām sirsnīgi. Es tur tajā ciemā jutos daudz labāk, nekā šajā mazpilsētā. šeit cilvēki nav diez ko draudzīgi, drīzāk atturīgi. Sarunājām ar meitenēm, ka brauksim uz Celje (trešā lielākā pilsēta Slovēnijā) un iesim uz Makdonaldu un kino :) Can`t wait :)

*Sveiki!

turku kolonija (day 3-4)

Šobrīd savās mājās jūtos kā turku kolonijā. Un tas mazliet līdzinās īstām šausmām. Tātad dzīvoju kopā ar divām turku meitenēm un vienu turku puisi. Vakarnakt pie mums pēkšņi uzradās vēl viens turku puisis, kurš atbrauca ciemos un paliks šeit vēl pāris dienas. Lieki piebilst, ka viņi visu laiku runā tikai savā „grazi grazi” valodā. Un jautrākais, ka nedēļas nogalē atbrauks vēl divi turku draugi šiem draugiem un tad te kļūs pilnīga Turcija. Iespējams, gan viņi visi nedēļas nogalē dosies iekarot couchsurfing plašumus uz Austriju. Aicināja arī mani līdzi, bet pirmajai nedēļai ir par daudz turku un par daudz turku valodas un par daudz viņu un par daudz visa. Lūk, man ir riktīgs homesickness. Un šodien saņēmu vēl vienu ziņu – ieradīsies vēl viena turku meitene un gadu šeit dzīvos kā brīvprātīgā. Nu camon, man nav nekas pret turkiem, bet tas ir mazliet pa daudz un nemaz nav pareizi, manuprāt. Viņiem te izveidojas kā tāda atsevišķa komūna. Es gan mēģinu sevi noskaņot, ka man uzradīsies slovēņu draugi un tad būs vieglāk. Pagaidām es šeit – EVS mājā jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Protams, viņi mēdz aizmirst arī vietu no kurienes nāku un sauc to par Lietuvu un vēl mazliet par Baltkrieviju un Krieviju. Un, protams, vēl jau ir anglis Stīvens. Viņš gan savu projektu ir pabeidzis un uz mēnesi aizbraucis atpakaļ uz Angliju, bet šī mazpilsēta viņam ir tik ļoti iepatikusies, ka viņš šeit ir atradis darbu un paliks šeit, līdz ar to septembra beigās viņš būs atpakaļ un dzīvos mūsu EVS mājā. Par Stīvenu klīst tādi nostāsti, ka es jau tagad saprotu, ka viņš ir tipiskākais anglis, kas attaisno visus stereotipus - mīl futbolu, skaļumu un lieto alkoholu milzīgos apmēros. Turku meitenes pastāstīja, ka reiz kādā naktī viņš krietni iedzēris atnāca mājās nevis viens, bet ar 15 (!) tikpat iereibušiem slovēņu draugiem. Protams, meitenes aizslēdza viņiem durvis un nelaida iekšā, bet es jau tagad jūtu, ka būs līdz neprātam "jautri" viņa sabiedrībā. Uz viņa istabas durvīm ir uzraksts "Night club". Nu camon, mēs esam vidusskolā, vai kā? Mans mentors joprojām par mani neliekas ne zinis un visu laiku aizbildinās, ka viņam ir daudz darba. Mentora uzdevums vissvarīgākais man šķiet ir tieši pirmajās nedēļās, kad ir vajadzība pēc socializācijas ar cilvēkiem un vispār man ir liela vajadzība parunāt ar kādu, kas saprot vairāk kā divus vārdus angļu valodā. Domāju došu viņam iespēju līdz nedēļas beigām un tad gan iešu pie direktores un lūgšu pēc mentora, kas būs mans draugs. Vakar viju arī policijas iecirknī. Pagaidām man ir atļauja šeit uzkavēties trīs mēnešus, bet rīt man jāiet uz kaut kādu citu iestādi un viņi atļaus man šeit palikt gadu. Es gan nezinu, kā būs ar to gadu, bet ceru, ka ar katru dienu es šeit jutīšos arvien labāk un labāk. šodien brauksim uz kaut kādu netālu esošo jauniešu centru un es nedaudz pastāstīšu par sevi un Latviju, bet drīzumā tepat jauniešu centrā es rīkošu Latvijas vakaru un tad gan pa nopietno veidošu prezentāciju.

Day 2 - shopping day

Tātad. Mūsmājās joprojām nav interneta, tādēļ esmu atnākusi uz jauniešu centru. Jāsaka, ka aukstums joprojām saglabājas un es nebūt nejūtos labi - šķiet visi vakardienas pārlidojumi, pēc tam vēl vairāku stundu gaidīšana un viss pārējais būs man iešķiebis kādu saaukstēšanās fluīdu. Klepoju visu laiku. Principā pirmie iespaidi joprojām ir pavisam saraustīti. Pilsētiņa ir patiešām skaista un var redzēt, ka te dzīvo diezgan labi situēti cilvēki - te teju katram ir skaista māja ar padsmit istabām un mašīnu pie tās. Tomēr daudz cilvēku te neizdodas satikt. Viņu ir tik maz, ka man paliek bail, ka nav pat to 5000, kā sākumā šķita. Šodien bija lielā šopinga diena. Kādi 100 eiro man šķiet ir atstāti par pārtiku, mazgāšanas līdzekļiem, pledu, skaistiem aizskariem un ādas jaku rudenim, jo te ir rudens vārda vistiešākajā nozīmē. Protams, te ir mans jaunais draugs LIDL, kur var atrast lētas un labas lietas, bet vienā brīdī man veikalā uznāca histērija, ka nepazīstu teju neko, no tā, kas ir veikala plauktos, ka nopirku Coca Colu. Vismaz viena lieta, ko es patiešām pazīstu. Šodien bija arī mana pirmā tikšanās ar cilvēkiem no organizācijas. Ir labi iespaidi un arī ne tik labi iespaidi. Piemēram, viņiem vārda vistiešākajā nozīmē mentors nozīmē kaut ko tikai oficiāli uz papīra esošu. Piemēram, turku meitenes te dzīvo jau mēnesi, bet tā arī vēl nezina, kas ir viņu mentors, bet es šodien iepazinos ar savējo un viņš pateica tikai "hello" un neko citu, ne apvaicājās, kā man iet, ne izrādīja kaut mazāko interesi par to, ka ir mans mentors. Not nice. Bet, protams, ka es to tā neatstāšu un tuvākajās dienās mēģināšu izzināt, vai man ir iespēja tikt pie kāda cita mentora, kas reāli izprot šī vārda būtību.
EVS mājā mums iet ļoti jautri. Bašak un Pinar ļoti slikti runā angliski un ir apmēram tā, es kaut ko stāstu un jautāju un viņas: yes, yes, bet neko nesaprot. Bet vispār viņas ir ļoti jaukas, izpalīdzīgas un ļoti, ļoti tīrīgas. Tas nav tikai stereotips, ka turku sievietes mīl kārtību un tīrību. Viņas patiešām mīl. Bet vispār es gribu te iegūt draugus. Pagaidām par šīs pilsētiņas iedzīvotājiem man nav ne mazākā priekšstata. Man tikai teica, ka šejienes puišiem ir ļoti dīvains un parupjš humors. Nu ko dzīvosim, redzēsim. Un lieki piebilst, ka no manas istabas loga var redzēt brīnumainus kalnus.

Paldies Dievam par šo dienu!
Ilgojos pēc mājām,
Liene

pirmās dienas neprieks

Sajūtas jāpļauj kamēr karstas, vismaz šobrīd esmu par to pilnībā pārliecināta. To es saku pēc negulētas nakts, diviem nogurdinošiem lidojumiem un piecu stundu gaidīšanas starp tiem. Vismaz beidzot esmu Slovēnijā, tomēr mans prieks kļuva par daļu mazāks, kad piezvanīju savai uzņēmējorganizācijai, kura mulsi atvainojās, ka aizmirsusi par manu atbraukšanu, tādēļ nav neviena, kas mani lidostā sagaidītu. Protams, uz to mazpilsētu jau tā vienkārši nokļūt nevar, tādēļ man tagad vēl divas stundas jāsēž lidostā un jāgaida līdz kāds tomēr nolems man atbraukt pakaļ. Vienīgais, ko es tagad patiešām vēlos, ir nokļūt savās jaunajās mājās un iekrist gultā, spilvenā izraudāties un cerēt, ka rītdiena nesīs vairāk prieka. Vispār visu dienu tik lieliski turējos un ne asaras nenobirdināju pat lidostā esot, bet tagad gan es vairāk nevaru. Sasodīts, te ir auksts (nu kādi 10 grādi, tā kā Itālijas šķietamais tuvums nekādu labumu siltuma ziņā vismaz šodien nedod) un man gribas mājās!
Bet, protams, viens prieciņš jau man ir, proti, ka mana bagāža tomēr atrada ceļu pie manis un viena no pašām pirmajām izkrita no bagāžas rijēja mutes.
Labi, beigšu īdēt, turpināšu dzert dārgo lidostas kafiju un cerēt, ka kāds drīz par mani iežēlosies un atbrauks pakaļ.
ar cieņu,
īgnā Liene

piecas dienas pirms` panika

Tagad es pavisam oficiāli un oficiālāk un vēl mazliet zinu, ka man nemaz tik ļoti un nepavisam ļoti nepatīk šīs pēdējās pirmsaizbraukšanas dienas. Ja sākotnēji šķita, ka visas manas lielākās pirmsaizbraukšanas bažas būs saistītas ar to, kā 20 kilogramos iepakot četrus gadalaikus, tad tagad saprotu, ka tie ir tīrākie nieki, salīdzinot ar nebeidzamajām zobu sāpēm. Nu Mērfija likums, ko lai saka, kad nedēļu pirms aizbraukšanas sāk sāpēt divi zobi, kuriem jāņem ārā nervi, zobārste īsti nesaprot, kas par lietu un pats trakākais, ka tam vienkārši fiziski nav laika. Nu ko Slovēnija dakter`, izskatās, ka apciemošu tevi jau pirmajā nedēļā. Draņķība! Protams, es jau nevaru iztikt bez visām tām skumji un traģiski smieklīgajām lietām, ne? Protams, ka nē! Dikti jauki taču ir, kad, sēžot zobārsta krēslā, uznāk panikas lēkme un pa gaisu iet puņķi un asaras. Un neticamākais, ka es reāli paglābu savu zobārsti no Aids, A, B un C hepatīta, jo paldies Dievam man tādu nav. Tā bija pati iepriecinošākā ziņa zobārstei tūlīt pēc tam, kad viņa netīšām bija iedūrusi sev ar adatu ar kuru pirms mirkļa ārstēja mani.
Nezinu, kā ir ar pirms aizbraukšanas depresijām, bet man tādai laika neatliek. Man ir totāla panika! Un šķiet manam skapim arī, jo pašlaik starp manām drēbēm ir liela cīņa, kuras man brauks līdzi uz Slovēniju.
Reizēm es joprojām sev uzdodu šo nebeidzamo jautājumu, ko es daru?! Vai tiešām aizbraukšana ir pareizais lēmums?

Tas gan paliks tikai retorisks jautājums, protams! Un vēl es gribu, lai kāds izlasa šo ierakstu un uzdāvina man 300 eiro, lai varu atbraukt mājās uz Ziemassvētkiem.

družiki.

ak vai, cik man vakarnakt bija jauka jumta ballīte. es vispār neko jaukāku nevarētu vēlēties. bija gan noskaņa, gan labas sarunas, smiekli, dziesmas un kas galvenais - mani jaukie draudziņi. man tā ir paveicies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt un tas aizbraukšanu padara mazliet grūtāku, kā es vēlētos. un vispār par aizbraukšanu - vakar mans lidojums pārcēlās piecas dienas vēlāk un tagad es no Latvijas atvadīšos vien 30. augusta rītā. sākumā man tas nemaz tik lielu prieku nesagādāja, bet tagad saprotu, ka tas ir pat nais. jāatrisina visas problēmas, kas pēkšņi radušās ar zobiem, jāaiziet uz teātra izrādi un jāpabūst kopā ar ģimeni un družikiem. vienu gan es ļoti, ļoti, ļoti vēlos - kaut man tur Slovēnijā būtu kaut uz pusi tik jauki cilvēki apkārt, kā man ir šeit. nenovērtējama bagātība.

īpašie bedsheets.

Nu labi, draudziņi, es lēnām atļaujos krist panikā. Tik meitenīgi, ka kauns pašai, bet es tomēr nesaprotu, kā lai es sakrāmēju koferi tā, lai 20 kilogramos ietilptu viss mans nākamais gads? Nu kamōn pašlaik man tas šķiet pilnīgi nereāli. Un es jau tā atsakos no tik daudz kā. Neņemšu līdzi arī gultas veļu. Apjautājos brīvprātīgajam Enginam, kas pašlaik atrodas Slovēnijā, vai tur man tāda būs pieejama. Viņš teica, ka kaut kas tur atradīsies, bet, ja man esot mana īpašā gultas veļa, tad droši varot to ņemt līdzi. Kāda nu vēl īpašā gultas veļa, ja runa ir par 20 kilogramiem! Viņam gan tāda esot bijusi. Un vēl es uztraucos par to, kāda būs mana bedroom. Engins gan teica, ka mūsu mājā esot brīvas pašlaik 9 guļamistabas, tā kā kāda no tām jau man noteikti patikšot. I hope so.
Vēl divas nedēļas līdz aizbraukšanai, bet laiks skrien tik ātri, ka liekas, jābrauc jau rīt. Jā, un man jau pat vēl nav biļetes. Kā saka Ieva Skujēns - EVS Vācijā, nat kūl.

sesijas beigas

Neticami. Ir 2. jūlijs un es oficiāli varu paziņot, ka manai sesijai ir pienākušas laimīgās beigas. Un neticami ir tas, ka man tagad būs gadu ilgs pārtraukums mācībās. Es mācos jau kopš sešu gadu vecuma un man nekad nav bijis mācību pārtraukums.. Ooo. Tagad esmu IMKA Latvija birojā, kas ir mana nosūtītājorganizācija ceļā uz Slovēniju un es tagad mācīšos, kā mājaslapā ievietot informāciju. Labi, ka mācīšos, jo visticamāk tas būs jādara arī Slovēnijā.
Nākamnedēļ būs operācija un pēc tam tikai jāgatavojas prombraukšanai. Vai es to gribu? Hmm. Nezinu. Laiks rādīs.

Reiniks Lauris un iedvesma ap mums.

Šodien daudz domāju par prieku/mieru/iedvesmu. Mani vienmēr reāli satracina visas tās filmas un grāmatas, kas liek noticēt, ka katra diena ir brīnums un novērtēt to, kā saule no rīta uzaust un vakarā noriet. Un es jau noticu. Un ticu. Tikai brīžos, kad pārņem īgnums un pūcīgums ir tā riebīgā vainas apziņa. Anyway, šodien tomēr bija priecīga diena. Jo es jau no rīta piecēlos un apzināti izvēlējos būt priecīga.
Un vēl sapratu, cik ļoti lielu iedvesmu man spēj dot apkārtējie cilvēki. Es varu atklāti teikt, ka vislielāko iedvesmu savā dzīvē esmu guvusi tieši no apkārtējiem, no viņu panākumiem un no savām ilūzijām par laimīgo nākotni. Nespēju atcerēties, cik tieši man bija gadi, šķiet, varēju iet kādā sestajā klasē. Varu arī kļūdīties. Bērnības notikumi bieži vien vecumu nepazīst. Lai nu kā, lai arī cik jocīgi tas neskanētu, būt žurnālistei mani iedvesmoja neviens cits kā latviešu saldsērīgā popa zīmols – Lauris Reiniks. Un, nē, tā nebija viņa mūzika, kas, skanot vēl tolaik populārajos kasešu atskaņotājos, mani iedvesmoja izdomāt savas nākotnes sapņu profesiju un reizē arī vienu no lielākajām mīlestībām. Ne būt ne. Es atceros, ka kādā no tolaik populārajiem jauniešu žurnāliem izlasīju interviju ar Reiniku, kur viņš ne vien runāja par mūziku un spiedzošajām pielūdzējām, bet arī par Latvijas Universitāti, kur iestājies studēt žurnālistiku. To, vai viņš iestājās, pabeidza un kā viņam tālāk gāja, es nezinu. Un tas nav svarīgi. Nozīmīgi ir tas, ka tas, kā viņš runāja par žurnālistiku, bija pirmais solis manai nākotnei. Patiesībā maznozīmīgi ir tas, ka tas bija tieši Reiniks. Tikpat labi tas varēja būt kāds vārdā Smuidris, Indriķis vai vienalga kā citādāk. Es runāju par principu. Par iedvesmas momentu.
Man dzīvē ir ļoti veicies. Ļoti. Protams, vēl esmu tikai ceļa sākumā un ikdienas pārliecinos par to, ka vakardienas panākumi jāatstāj aiz muguras un jāskatās uz priekšu. Nav jēgas dzīvot vecos lauros. Esmu pārliecināta, ka laiks, kādā mēs pašlaik dzīvojam, to nemaz neatļauj darīt.

Es ikdienas mazliet jūtos kā `Alise Brīnumzemē`. Un tas ir tikai tādēļ, ka brīnumzeme mums ir apkārt. Cilvēkos ir neticami daudz iedvesmas un kā mēdza teikt princese Diāna, visas cilvēku dvēseles sver vienādi. Iespējas pie mums nāk katru dienu. Jautājums ir vienīgi par to, kādu atbildi mēs tām sniedzam.

brīvprātīgā darba gadiņš.

Šķiet, ka jāsāk atkal rakstīt. Ja ne citim, tad sev pašai, lai redzētu, kā un kas gada laikā manā dzīvē būs mainījies. Tātad jau Augustā dodos uz Slovēniju, kur Eiropas brīvprātīgā darba ietvaros pavadīšu veselu gadu. Ir bažas, ir sajūtas, ir skumjas par prombraukšanu. Viss kopā mazliet smacē. Pieņemu, ka šis sagatavošanās laiks ir visbaisākais. Kad šķiet pienākumu ir vairāk, kā saprašanas. Tomēr par spīti visam esmu pārliecināta, ka šis gads būs īpašs gads - ar visiem turkiem "drink or leave" komandu un mazpilsētas efektu. Prognozēju, ka prombraucot vismaz katru otro no 5000 iedzīvotājiem zināšu.
Šodien mani mazliet no sliedēm izsita kādas sen neredzētas draudzenes zvans. Viņa bija tik pārsteigta, ka dodos projām, sakot, ka tas nemaz nelīdzinās man un jautāja, vai es no kaut kā bēgu. Nē, es nebēgu. Nemaz! Man šķiet, ka es pati vienmēr esmu zinājusi, ka šis ir īstais laiks un īstāka nemaz nav. To es sev centīšos atgādināt arī tad, kad būšu jau Slovēnijā. Jū nov, tu esi šeit, jo tev te ir jābūt. Ir īstais laiks, Liene! Esmu droša. Galvenais jau laikam neslēpties pašai no sevis. Vienmēr jāatklāj sava patiesā būtība, jū nov.