Šķiet, ka jāsāk atkal rakstīt. Ja ne citim, tad sev pašai, lai redzētu, kā un kas gada laikā manā dzīvē būs mainījies. Tātad jau Augustā dodos uz Slovēniju, kur Eiropas brīvprātīgā darba ietvaros pavadīšu veselu gadu. Ir bažas, ir sajūtas, ir skumjas par prombraukšanu. Viss kopā mazliet smacē. Pieņemu, ka šis sagatavošanās laiks ir visbaisākais. Kad šķiet pienākumu ir vairāk, kā saprašanas. Tomēr par spīti visam esmu pārliecināta, ka šis gads būs īpašs gads - ar visiem turkiem "drink or leave" komandu un mazpilsētas efektu. Prognozēju, ka prombraucot vismaz katru otro no 5000 iedzīvotājiem zināšu.
Šodien mani mazliet no sliedēm izsita kādas sen neredzētas draudzenes zvans. Viņa bija tik pārsteigta, ka dodos projām, sakot, ka tas nemaz nelīdzinās man un jautāja, vai es no kaut kā bēgu. Nē, es nebēgu. Nemaz! Man šķiet, ka es pati vienmēr esmu zinājusi, ka šis ir īstais laiks un īstāka nemaz nav. To es sev centīšos atgādināt arī tad, kad būšu jau Slovēnijā. Jū nov, tu esi šeit, jo tev te ir jābūt. Ir īstais laiks, Liene! Esmu droša. Galvenais jau laikam neslēpties pašai no sevis. Vienmēr jāatklāj sava patiesā būtība, jū nov.
3 komentāri:
"drink or leave" ahhh, tas bija skaisti.
vispār par semināru runājos,man patika. bija ļotiļoti savādāk, kā paredzēju. un visi cilvēki bija tik ļoti interesanti, jo katrs ar savu 'bagāžu' un iecerēm. jā es priecājos!
Ieviņ, Tu neticēsi, bet es jau vairs neatceros, cik daudziem cilvēkiem esmu izstāstījusi Tavu slaveno stāstu par vecmāmiņu.
un man arī ļoti patika. bija tiešām tik ļoti savādāk. bet skaisti.
uu jaa- make the best out of that year!! ;)
Ierakstīt komentāru