Jau man bija ideja doties uz Cetrāltirgu un sameklēt tur stāstus. Tādus riktīgus stāstus. Būtībā jau katram cilvēkam ir tas savs īpašais stāsts un man šķiet centrāltirgū stāstu ir vēl vairāk. Kad no manas redaktores nāca ierosinājums uzrakstīt kaut ko par centrāltirgu, nešaubīdamās zināju, ka tas jādara. Tā kā nezināju, kā šis viss pasākums izvērtīsies, tad nolēmu neņemt līdzi fotogrāfu no studijas, bet sarunāt Elīnu Put., kura mācās par fotogrāfi un kurai arī vienmēr sanāk fantastiskas bildes. Un Dievs jau visu saliek pa plauktiņiem tā teikt. Kad Elīnai izteicu šo piedāvājumu, viņa bija sajūsmā. Izrādījās viņa jau kādu laiku vēlējās doties iekarot centrāltirgus plašumus ar fotoaparātu rokās, bet viena baidījās. Tad nu tagad mēs bijām divas. Un šodien devāmies turp. Bruņojušās ar manu diktafonu, Elīnas fotoaparātu un labu noskaņojumu. Viss sākās ļoti mierīgi. Iegājām un man atklājās vesela pasaule, jo es atzīšos, ka paviljonos biju pirmo reizi dzīvē. Šķiet varbūt neticami. Pēc šīs dienas piedzīvojumiem man pavisam noteikti tā šķiet. Tik daudz. Tik daudz visa kā!
Elīna, protams, izvilka savu superkruto fotoaparātu un sāka fotografēt. Un cilvēki, protams, sāka pagriezt muguras vien. Tad Elīna atcerējās, ka viņas radinieces strādā zivju paviljonā. Un mūsu piedzīvojumi varēja sākties - abas jaukās pārdevējas mūs izvadāja pa tirgus noliktavām, stāstīja aizraujošus stāstus un lika manam izbrīnam plesties plašumā arvien vairāk un vairāk. Kas tik te nebija noticis - katra diena kā viens liels stāsts. Reiz, piemēram, kādam turīgam kungam ejot lielā vējā turpat pie viena no paviljoniem, nejauši no kabatas izpūta 3000 naudiņas (latus jau laikam) un tad nu visi, kam nebija slinkums (un šeit laikam slinkums gan jāmet pie malas) metās grābt tik daudz, cik iespējams.
...
Elīna fotografēja, līdz pienāca īgns apsargs un jautāja, vai tas ir saskaņots. Centrāltirgū ne pārdevējiem, ne laikam jau arī apsargiem īpaši nepatīk fotogrāfi. Reizēm te ierodas tūristu grupa pat ar 400 cilvēkiem un visiem ir fotoaparāti. Un visi fotografē. Tādēļ šodien, kā izteicās pati Elīna, viņa laikam jau īpaši lielā cieņā nebija. Es ar savu mazo dikatfonu esmu neuzkrītošāka, ziniet. Bet atgriežoties pie saskaņošanas. Pirms tam biju noskaidrojusi laikam jau aplamu informāciju, ka saskaņot nav nepieciešams, tad nu tagad lūkoju šo situāciju labot. Sazvanīju tirgus preses sekretāru, kurš laipni atbildēja, ka visu nokārtos, lai tikai aizejam uz turpat netālu esošo administrācijas ēku. Parasti šādiem gadījumiem iedod papīra lapu ar zīmogu, ka viss kārtībā. Mums papīra lapu neiedeva.. Mums iedeva apsargu! Apsargu, kurš visu laiku, kamēr tur atradāmies nāca mums aiz muguras un sargāja gan mūs, gan Elīnas fotoaprātu, ko laikam jau ne viens vien potenciālais zaglis nolūkoja.
...
Stāsti būs daudz. Un būs labs raksts.
Tagad zinu, ka daudz biežāk iešu tur uz to veselo jauno pasauli. ja ne citu iemeslu dēļ, tad to garšīgo un lēto kūku dēļ, ko tur nopirku.
Un cilvēki. Cilvēki tur ir tik dažādi.
Kā jau teicu - vesala pasaule.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru