Man bērnībā bija ļoti daudz dienasgrāmatu. Gan tās, kurās skolā saliek labos vai ne tik labos vērtējumus, gan tās, kurās es izrakstīju visas savas bēdas, domas un vēlmes. Nesen mājās šīs ar atslēdziņu aizslēdzamās kladītes atradu. Tādas nobružātas. Katrā lapaspusē rakstīts ar teju vai citas krāsas pildspalvu. Pirmo dienasgrāmatu laikam sāku rakstīt 12 gadu vecumā vai pat ātrāk - tagad īsti vairs neatceros. Tā laika aktuālākās problēmas sākas un beidzas ar labākās draudzenes nesadalīšanu, gaušanos par to, ka neviens mani nesaprot un, ja pienāk brīdis, kad īsti nav ko rakstīt, tad var uzskaitīt arī visu dzimšanas dienu vai Ziemassvētku dāvanu sarakstu.
Gadiem ejot, problēmas, protams, paliek nopietnākas. Parādās pirmās simpātijas un pirmās vilšanās. Ir asaru pilni mirkļi, kas noteikti jāpieraksta..
Lasot šīs savas bērnības pierakstītās atmiņas, es apraudājos. Es tur redzu nepašpārliecinātu, nobijušos un nelaimīgu meiteni, kas nekur nespēj rast mieru. Es tur redzu meiteni, kas cenšas izpatikt visiem, bet nepatīk pati sev. Es tur redzu arī meiteni, kas tablešu, slimnīcu un dzīves nogurdināta, nesaskata dzīvei jēgu. Mani iepriecina tikai tas, ka šobrīd to lasot, es tur neredzu vairāk sevi.
Katros Ziemassvētkos ir viens ieraksts. "Es gribu uz baznīcu, bet tētis mani neved". Un tā vienmēr. Tas gan nav akmens mana tēta dārziņā, jo meklēt vainīgos ir bezjēdzīgi. Es vienkārši gribu pateikt paldies Dievam, ka Viņš ir mani izglābis, ka es varu būt Viņa bērns un pielūgt Viņu. Ka man ir dota iespēja Viņam kalpot un priecāties par Viņa brīnumu darbiem.
...
Tagad ir pavisam cita meitene. Tagad es redzu par sevi pārliecinātu personību, kura redz mērķi savai dzīvei. Meiteni, kurai vairs nav jāsadala labākā draudzene un kurai nav jālej lielas asaras par neveiksmīgu mīlestību. Jo Dieva mīlestība ir tā, kas mani piepildījusi. Un es pacietīgi gaidīšu un sagaidīšu visas labās lietas, ko vien Viņš manā dzīvē ir paredzējis.
God bless you,
Liene
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru