labākās dienas vēl priekšā

Rīt paiet mēnesis, kopš esmu Slovēnijā. Ja skatos atpakaļ, tad šis mēnesis ir bijis īsts emociju kokteilis. Rīt no rīta dodamies uz savu on arrival semināru un es ceru, ka tās būs piecas ļoti piepildītas dienas. Pagājusī piektdiena bija viena no visjaukākajām dienām šajā mēnesī. Tā kā šodien ir kaut kāda starptautiskā valodu dienu vai kaut kas tamlīdzīgs, tad vietējās vidusskolas angļu valodas skolotāja uzaicināja mūs novadīt trīs stundas – iepazīstināt nedaudz ar sevi, savu valsti un iemācīt dažas frāzes mūsu valodā. Tad nu cēlāmies sešos, lai jau septiņos būtu uz pirmo stundu (neticami, ka viņiem stundas sākas tik agri). Tā kā Pinar ir slima un Bašak slikti runā angliski, tad es uzņēmos runāšanas daļu. Pirmā stunda bija ar 15gadniekiem un mēs sapratāmies lieliski. Saņēmu nedalītu uzmanību, rādīju Slaktera „nothing sepecial” video un viņiem tas likās uzjautrinoši. Mans vēstījums, protams, bija vienkāršs – ja esi politiķis runā labu angļu valodā vai izmanto tulku. Viņiem patika arī Prāta Vētra un viņus visnotaļ uzjautrināja tas, ka Slovēnijā vārds `žurka` nozīmē ballīte, bet Latvijā tam ir pavisam ne tik jauka nozīme. Bet saldais ēdiens viņu ausīm bija `buča’ – Slovēnijā tas ir ķirbis. Otrā stunda bija ar 16gadniekiem. Man šķita, ka otrajai stundai bija jābūt vieglākai, jo man jau bija zināma pieredze. Es kļūdījos. Pirmās piecas minūtes es vispār nevarēju noķert viņu uzmanību un gaisā virmoja šo 16gadnieku attieksme: mēs esam paši foršākie visā pasaulē. Tāda kā siena, ziniet. Lai gan programma bija tā pati, man bija jāatrod veids, kā pie viņiem piekļūt. Un paldies Dievam, ka Viņš man ir devis humora izjūtu un spēju jokot. Uz tāfeles uzrakstīju savu vārdu un uzvārdu un liku to visiem izrunāt, jo es taču šeit būšu veselu gadu un man ir vajadzīgi draugi un galu galā es esmu arī Facebook, kur viņi var mani atrast. Tas viņus beidzot sasmīdināja un pēc tam mēs sapratāmies ideāli. Lieki piebilst, ka pēc tam, kad nokļuvu mājās, mans Facebook konts papildinājās ar draugiem. Un, protams, kā jau vienmēr šī man atkal tāda nedēļa Balkānu zīmē. Pie mums ciemojas brīvprātīgais no Turcijas Gjursans, piektdien un sestdien mūsu mājā nakšņoja trīs serbi un šonakt te vēl paliks divi maķedonieši. Es lēnām sāku pie tā visa pierast. Un es biju šokā, ka es vispār vairs neko nespēju pateikt krieviski. Jo tie serbi runāja tikai krieviski un es sapratu visu, bet nevarēju neko atbildēt. Tā ir, ja kādus piecus gadus neesmu runājusi krieviski. Visi vārdi jau automātiski nāk ārā angļu valodā. Piektdien bija superjauka serbu ballīte un es atkal izsmējos ar saviem slovēņu draudziņiem ( es nevaru saprast, kuram ir dzēlīgāks humors – man vai viņiem), bet kopumā šī nedēļas nogale pagāja tādā mazliet depresīvā zīmē. Pinar ļoti cieš savas nelaimīgās mīlestības dēļ, jo izrādās slovēņu puisim ir arī otra draudzene un viņš nevar izšķirties, ar kuru tad īsti būt kopā, tas, protams, ir sāpīgi viņai, jo viņa patiesi ticēja un cerēja, ka viņam tas ir tikpat īsti, cik viņai. Un vispār visu laiku līst, kas galīgi nav nais. Bet vienmēr jau nāk jauna diena un atnes jaunas sajūtas un jaunas iespējas. Es uz to arī ceru, ka rītdiena būs labāka. Jo labākās dienas jau man vēl tikai priekšā.