Day 5 - skumjas un prieks

Živjo!*

Pienākusi jau piektā diena un pirmā nedēļas nogale šeit. Katra diena ir tik emocijām bagāta, no pilnīgākā nespēka un skumjām, līdz patīkamām emocijām. Vakardiena bija viena no tām dienām. Dienas pirmajā pusē iepazinos ar Ēriku. Viņš ir 30gadīgs vietējais iedzīvotājs, kas strādā tikai svētdienās un second hand jeb krāmu tirgū pārdod dažādus DVD, CD un tamlīdzīgas lietas un nopelna tikpat daudz kā tie, kas strādā katru dienu. Tātad tā kā Ēriks strādā tikai vienu dienu nedēļā, pārējās viņš visu laiku atpūšas un ballējas. Viena šāda ballēšanās un zāles pīpēšana un pēc tam braukšana ar mašīnu viņu noveda pie aresta un tad nu viņam bija jāizvēlas - 1000 Eiro soda nauda vai arī 135 stundu sabiedriskais darbs mūsu jauniešu centrā. Tā kā viņam tāpat pa dienām īsti nav ko darīt, viņš izvēlējās otro, tad nu tagad viņš šeit ir teju katru dienu un dara visādus darbiņus. Vakar kopā ar Ēriku gājām pa pilsētu un līmējām plakātus par tuvāk esošajiem pasākumiem. Viņa angļu valoda ir patiešām ļoti laba, tādēļ es tiešām izbaudīju, ka varēju beidzot ar kādu ilgāk par piecām minūtēm parunāt angliski. Bet Ērika stāsti nemaz nebija tik pozitīvi - viņš stāstīja, ka šeit narkotikas ir ļoti augstā cieņā, it īpaši heroīns. Tad vēl bija briesmu stāsti par Itāliju, Slovēniju, melno orgānu tirgu un prostitūciju. Es pat nevēlos atcerēties visas tās lietas un labāk arī nevajag, citādāk jūs vēl nodomāsiet, ka dzīvoju briesmīgā vietā. Tā, protams, nav. Bet saruna ar Ēriku bija kā pēdējais final punkts neizbēgamajam. Nebiju nobirdinājusi ne asaru visu nedēļu. Pat ne lidostā, kad atvadījos no ģimenes. Tad nu vakar jauniešu centrā man uznāca lielais pinkšķis un es laidu ārā visu, kas bija manī sakrājies. Protams, mentors nezināja, ko darīt, tādēļ turpināja savus iesāktos darbus (viņš strādā šajā jauniešu centrā). Paralēli manām iekšējām skumjām, uzzinājām pavisam skumjas ziņas. Mūsu brīvprātīgajam turku puisim nomira mamma. Jau pirms mēneša, bet viņa ģimene viņam to pateica tikai vakar. Tagad ir tā pavisam jocīgi. Neviens īsti nezina, ko teikt un ko darīt. Ko gan var pateikt tādā brīdī? Es pat iztēloties nevaru, kādas sāpes un skumjas viņš pašklaik pārcieš...
Bet vakardienas noslēgums bija pavisam jauks. Kopā ar turku meitenēm Bašak un Pinar bijām uz tuvējo ciemu un iepazināmies ar trim brīnišķīgām slovēņu meitenēm. Pēc tam aizgājām pie viņām uz māju un bija patiešām, patiešām sirsnīgi. Es tur tajā ciemā jutos daudz labāk, nekā šajā mazpilsētā. šeit cilvēki nav diez ko draudzīgi, drīzāk atturīgi. Sarunājām ar meitenēm, ka brauksim uz Celje (trešā lielākā pilsēta Slovēnijā) un iesim uz Makdonaldu un kino :) Can`t wait :)

*Sveiki!