pēdējo dienu lomkas

Pēdējās divas dienas ir bijušas patiešām iekšējām emocijām ļoti skumjas dienas. Vakar runāju ar EVS Čehijā Zani un tas mani savā ziņā ļoti uzmundrināja. Ir patīkami parunāt ar kādu, kas pašlaik iet cauri tam pašam stāvoklim, kam es. Pēdējās dienās es tiešām jūtos kā atkarīgais, kam ir `lomkas`, jo tas nav dabūjis savu kārtējo devu. Tieši tik liela ir mana vajadzība pēc lielākas cilvēcības un attiecību dziļuma starp cilvēkiem. Šī ir mana ceturtā nedēļa šeit un man sāk palikt grūti skatīties uz šīm virspusīgajām attiecībām, kas ikdienas ir man apkārt. Šķiet te cilvēkiem tas ir pilnībā pieņemami – draudzēties, bet nekad nebūt tā pa īstam tuvu. Nu es domāju dvēseliski. Bet varbūt tas viss mans šo dienu drūmums ir tādēļ, ka es nespēju aptvert, ka esmu brīvprātīgajā darbā, kur man teju vispār nav jāstrādā. Tās četras stundas dienā es īsti par darbu nesauktu un ja jūs man jautāsiet, kādi ir mani pienākumi, tad man būs grūti atbildēt, jo man īsti tādu nav. Iespējams, kādam šāds darbs liktos tieši laikā, bet ne man. Esmu pieradusi pie cita ritma. Vai arī iespējams manas drūmās domas ir tādēļ, ka mājās ir sasodīti auksts un man nav ne jausmas, kad šeit varētu sākt darboties kaut kas līdzīgs apkures sistēmai. Katrā ziņā ne jau septembrī. Atliek vien turpināt salt. Labi, ka man ir paņēmušās līdzi mammas adītās siltās vilnas zeķes. Vai arī manam drūmumam varētu būt kāds sakars ar to, ka man ir apnicis gaidīt pēc interneta pieslēguma mājās. Esmu jau nogurusi to viņiem atgādināt teju katru dienu. Bet internets mājās būtu lieliska lieta, lai nejustos tik vientuļa šajos garajos rudenīgajos vakaros. Iepriekšējais vakars gan nebija tik vientulīgs, jo mana jaunā draudzene Barbara mani aizveda uz kino tuvējā pilsētā. Bijām uz `Charlie St. Cloud`. Mazliet vairāk nostaļģijas kā citos vakaros, es teiktu. Vispār tas ir mazliet jocīgi un neticami reizē, ka ir iespējams dzīvot 11 istabu mājā, kopā ar vēl trim cilvēkiem, bet justies kā pašam vientuļākajam cilvēkam uz pasaules. Un tas nemaz nav jauki. Un zinu, zinu, ka tā tam nemaz nav jābūt. Tad pie tā arī paliksim, ka tam tā nav jābūt, bet, ka tieši tā tas pašlaik ir. Džeimss Blants man te tagad fonā dzied par Anniju, kura ir zvaigzne un es katru vakaru paskatos debesīs uz polārzvaigzni un nodomāju, ka tieši tik pat spoži tā spīd arī Latvijā. Gandrīz līdz riebumam salkani, bet tieši tā es tagad jūtos.
Bet es ļoti gaidu savu on arrival training, kas sāksies jau pirmdien un man ir tāda iekšēja sajūta, ka tas treniņš man daudz ko saliks pa plauktiņiem. vienīgi jācenšas vēl vairāk nesaaukstēties līdz tam laikam. jo pagaidām es klepoju, visi man apkārt klepo un teju visiem ir paaugstināta temepartūra. nav galīgi nais.
P.S. Bet tā filma par Čārliju ir laba. Iesaku.