Pēdējo dienu statistika ir diezgan mulsinoša. Emocijas ir daudz un vēl vairāk kā daudz. Vakar pārrados mājās no on arrival semināra un jāsaka, ka tagad ir grūti atkal adaptēties atpakaļ ikdienā. Lai gan pirmās semināra dienas, nemaz nebija tik izdevušās, galu galā viss izvērtās ļoti jauki un bija ballīte visas nedēļas garumā. Vislielākais ieguvums, protams, nebija ēšana dārgajos restorānos (vēlreiz paldies Eiropai par to), bet tie cilvēki, ko tur ieguvu. Piemēram, jau iepriekšējā blogā minētais Vilsons vai brīvprātīgā no Bosnijas – Almadina. Viņai ir tik līdzīga humora izjūta kā man, ka mēs abas tikpat kā raudājām, kad bija jāšķiras. Ak, šis sarkasms un ironija, kādēļ tu nevarētu piemist arī turkiem? Vispār smieklu šajā seminārā bija ļoti daudz. Tagad mums ir pašiem savi iekšējie joki, kas iespējams citiem nemaz tik smieklīgi nešķiet, bet mums tie ir kā medus maize. Piemēram, vienu dienu mums bija jāraksta stereotipi par citām valstīm. Un kāds vai kāda (joprojām neesam atšifrējuši, kurš, bet man ir zināmas aizdomas) uzrakstīja, ka lielākais stereotips par Krieviju ir tas, ka tur ir labs viskijs. Tas bija dienas un visas nedēļas populārākais joks. Krievu meitene to izlasot, atbildēja, ka patiesībā viskijs Krievijā ir ļoti dārgs :D Bet es, protams, lēnām atgriežos savā turciskajā realitāte un jāatzīst, ka seminārā es sapratu vienu ļoti nozīmīgu lietu, ka es būtu daudz laimīgāka, ja es dzīvotu kopā ar citiem brīvprātīgajiem, jo angļu valoda tomēr ir ļoti svarīgs elements labām attiecībām un draudzībai. Bet EVS ir EVS. Tu nekad nevari paredzēt, kas tevi sagaidīs un ar kādām grūtībām vai sajūtām būs jācīnās. Tieši tādēļ jau tas ir EVS. Kopumā jāsaka, ka, klausoties, kā iet citiem brīvprātīgajiem, mēs visi esam diezgan līdzīgās pozīcijās. Protams, ir daži izņēmumi, kas dzīvo bez maz vai kā karaļvalstī un kam nav jāvāc oriģinālie čeki un citas stulbas lietas, kas raksturīgas Slovēnijas birokrātijai, bet arī pie tā ar laiku var pierast. Jo vairāk dienu paiet Slovēnijā, jo vairāk es saprotu, cik tas patiesībā ir drosmīgs gads. Un, cik ļoti tas maina mani ik dienas. Un cik ļoti tas mani izmainīs pēc gada.
Un vēl man ir ļoti skaistas un jaunas kedas. Prieciņš.
4 komentāri:
hāh. atceries kādu stereotipu par Latviju?
mums arī bija daudz jārunā parstereotipim.
un pa latviju tādu vnk nebija. maza, maza vastiņa.
mums bija gan pietiekami daudz par Latviju. Par to, ka latviešiem nepatīk krievi, ka latvieši daudz lieto alkoholu, ka tur ir skaistākās meitenes utml.
On arrival seminaars vienmeer atnes daudz labu paziishanos. Un tas laikam ir paradoksaali, ka labaakaas attieciibas ne vienmeer ir tieshi ar tiem cilveekiem, kas ir vistuvaak (dziivo ar Tevi). Bet neuztraucies,Lieniit, tas ir tikai saakums. Tu redzeesi, ka shis gads buus ljoti noziimiigs Tavaa dziivee :)
Ierakstīt komentāru