Tagad es pavisam oficiāli un oficiālāk un vēl mazliet zinu, ka man nemaz tik ļoti un nepavisam ļoti nepatīk šīs pēdējās pirmsaizbraukšanas dienas. Ja sākotnēji šķita, ka visas manas lielākās pirmsaizbraukšanas bažas būs saistītas ar to, kā 20 kilogramos iepakot četrus gadalaikus, tad tagad saprotu, ka tie ir tīrākie nieki, salīdzinot ar nebeidzamajām zobu sāpēm. Nu Mērfija likums, ko lai saka, kad nedēļu pirms aizbraukšanas sāk sāpēt divi zobi, kuriem jāņem ārā nervi, zobārste īsti nesaprot, kas par lietu un pats trakākais, ka tam vienkārši fiziski nav laika. Nu ko Slovēnija dakter`, izskatās, ka apciemošu tevi jau pirmajā nedēļā. Draņķība! Protams, es jau nevaru iztikt bez visām tām skumji un traģiski smieklīgajām lietām, ne? Protams, ka nē! Dikti jauki taču ir, kad, sēžot zobārsta krēslā, uznāk panikas lēkme un pa gaisu iet puņķi un asaras. Un neticamākais, ka es reāli paglābu savu zobārsti no Aids, A, B un C hepatīta, jo paldies Dievam man tādu nav. Tā bija pati iepriecinošākā ziņa zobārstei tūlīt pēc tam, kad viņa netīšām bija iedūrusi sev ar adatu ar kuru pirms mirkļa ārstēja mani.
Nezinu, kā ir ar pirms aizbraukšanas depresijām, bet man tādai laika neatliek. Man ir totāla panika! Un šķiet manam skapim arī, jo pašlaik starp manām drēbēm ir liela cīņa, kuras man brauks līdzi uz Slovēniju.
Reizēm es joprojām sev uzdodu šo nebeidzamo jautājumu, ko es daru?! Vai tiešām aizbraukšana ir pareizais lēmums?
Tas gan paliks tikai retorisks jautājums, protams! Un vēl es gribu, lai kāds izlasa šo ierakstu un uzdāvina man 300 eiro, lai varu atbraukt mājās uz Ziemassvētkiem.
5 komentāri:
tiešām izklausās pēc panikas!
tagad laikam vajag teikt - nomierinies, viss būs superkūlio!
un gan jau, ka būs!
un par mantām nesaraucies tik ļoti, nevajag satraukties nemaz(labi, pati zinu, ka es arī satraucos un ļoti, bet nevajag)
par zobārstu.. ja ļoti sāp, tad ir pakaļā(ļotiļoti atvainojos), bet ja tā mazliet - tā, ka normāli var dzīvot bez pretsāpju līdzekļiem, tad gan jau, ka būs okei. tur aiziesi un viss tiešām būs superkūlio!
un es domāju, ka bija pareizais lēmums, kāpēc gan ne? un ja kaut kas ir tiešām ne tā kā gribās, vienmēr jau var braukt atpakaļ. tā kā tagad nesāc domāt par to vai ir pareizi vai nav. par to es atļauju domāt tikai tad, kad mēnesi būsi bijusi tur.
TURIES!
ieviņ, tu esi tik tik jauka un tavi vārdi tiešām palīdz. pat tas, ka man sāp un viss ir galīgi čau.
(:
Skujēnam taisnība! nevajag tagad domāt vai bija pieņemts pareizais lēmums doties prom. Bet tā ir lieliska iespēja - vispirms kaut drusku jāpamēģina un tad jānovērtē kā pozitīvu vai negatīvu lēmumu (domāju ka nebūs pēdējais..)
Bet zobu sāpes - tur gan kā tu saki Mērfijs vainīgs.. Cīnies! Tu to vari! ;)
Lien', tavējā izklausās pēc ārējās panikas (mantas, ārsti, skriešanas). Tas viss pieder pie lietas. Un tu ar to visu lieliski spēj tikt galā!!! Es tevi gandrīz nepazīstu, bet tāds priekštats man radās - braša, aktīva un pozitīva! ;)
Arī man ir panika, tikai vairāk galvā - nevēlēšanās nekur braukt utml. Esmu pati par sevi dzīļā šokā! Un es vēl domāju, ka esmu kā klints, hehe, esmu drīzāk naiva! :) Tā ka ar tevi vēl viss ir (kā Skujēns saka) superkūlio! Un galvenais - mēs nekad nevaram novērtēt to, ko neesam darījuši. Kā tad lai pasaka kaut ko par ceļu, kas nav iets? Tā kā go go go!!!!
Hei Liene!
Beidz satraukties, Tu esi ļoti apņēmīga, forša un Tev viss izdosies. (es tagad vēl varu teikt pārgudrus mierinošus vārdus, jo pašai līdz aizbraukšanai vēl mēnesis. :D kaut gan zinu, kad pienāks pāris dienas pirms oktobra, gan jau būšu uz histērijas robežas. hāāh.)
un iedomājies, ja nu tu varēsi dzīvot tik pat romantiskā istabiņā, kā dzīvojām melturos? xD
ik pa brīdim palasu, kā iet melturu team brīvprātīgajiem, kas jau ir aizbraukuši. prieks par jums. pati jau kļūstu nepcietīga uz savu piedzīvojumu. :) mans blogs gan vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet gan jau drīzumā kaut kur iepostošu linku.
ak, jā starp citu te raksta Alīna.
veiksmi!!!
Ierakstīt komentāru