es šodien sapratu, ka es ļoti iedvesmojos pati no sevis. no tā, cik es stipra savā būtībā tomēr spēju būt, ja vien to vēlos. nu tas ir tā, tu atļauj kaut kam sevi visu laiku sāpināt, tu turi to sevī, vēl paskaties savā prātā atmiņu lādi un vēl sāc justies vainīga un ļaujies sāpēm. un tad ir tas punkts uz "i", kad tas vairs nestrādā. Kad tu zini, ka nē, es vairs neļaušu tam sevi pazudināt un tad tu atļauj vēl uz desmit mīnūtēm pašsāpināties, iespējams pat izraudāties un tad tu atlaid. atlaišana šajā gadījumā nenozīmē tikai pašu sāpju atlaišanu, tas nozīmē arī cerības, ka kaut kas varētu mainīties, atlaišanu. manā gadījumā tieši tā otrā lieta sāpēja visvairāk.
šajos brīžos es tiešām no sevis iedvesmojos. vēl es iedvesmojos no tā, cik skaistas pļavas man jau visapkārt - margrietiņas, smilgas, sarkanais āboliņš, zvaniņi - viss jau zied. pietrūkst tikai madaru un tad es tiešam justos kā Latvijas pļavā. vēl mani iedvesmo mani draugi un tas, ka es varu saņemt īstas vēstules no viņiem. un tas, ka par spītti, deviņiem mēnešiem, kas jau starpā, mēs joprojām esam uz vieniem viļņiem. vēl mani iedvesmo tas dabas harmoniskums, kas man apkārt. ka es varu skatīties ūdenskritumos, pārvietoties pazemes alās trīs kilometru garumā un staigāt pa tiltu, kas ir 45 metru augstumā. un cilvēki. cilvēki. neapšaubāmi, ka cilvēki. visvairāk, ceļojot sastaptie svešinieki. mans draugs reiz teica, ka cilvēki dzīvē satiekas vismaz divas reizes. tad nu es vienmēr atvadoties no kāda šāda sastaptā svešinieka, nodomāju kad unkur būs tā otrā reize. es ceru, ka tāda būs. tas būtu skaisti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru