es laikam tomēr neesmu tik laba bloga rakstītāja, kā man agrāk šķita. Kā gan vēl citādāk es varētu izskaidrot to, ka pēdējo ierakstu, kas tiešā mērā būtu saistīts ar manu EVS pieredzi esmu rakstījusi vēl vecajā gadā? Laikam esmu no tiem, kas kādu brīdi tomēr izvēlas visu paturēt pie sevis. Daudz bija noticis, daudz ir noticis un daudz joprojām turpina notikt. Gan labā, gan ne tik labā. Man negribas atkal ķēzīties pa savām domām un negribas atkal to visu pārcilāt. Varu teikt, ka šis gads mani jau audzina un pavisam noteikti vēl audzinās (nu ko lai saka, draudziņi, esiet uzmanīgi ar jaunā gada vēlēšanām). Īsumā raksturojot pašreizējo situāciju, esam pārvākušies uz jaunu māju, kas ir daudz patīkamāka; katru dienu kājām nostaigāju 6 kilometrus, kas laikam ir labi; esam uzņēmuši jaunu brīvprātīgo no Francijas un atvadījušies no Pinar, kas devās atpakaļ uz Turciju un februāra vidū sagaidīsim vēl divus jaunus brīvprātīgos un pavadīsim Engin atpakaļ uz Turciju. Ir pavisam jocīgi apzināties, ka aprīlī pilnīgi visa mana vecā EVS generation būs nomainījusies. Protams, izņemot mani.
Šī mēneša laikā esam strīdējušies un cīkstējušies ar organizāciju. Ir daudzas lietas, kas mums nepatīk un ko mēs labprāt mainītu. Pagaidām ir savstarpējs respekts un neizšķirts. Strādāju pie sava personīgā projekta un tas man sagādā diezgan lielu prieku. Sadarbojos ar vietējo ģimnāziju un vadīšu dažas lekcijas un radošās aktivitātes vidusskolēniem.
Es apsolu, ka šis ir pēdējais tāda tipa ieraksts, kurā es atskaitos kā pirmās klases sacerējumā par tēmu: „ko darīji vasarā?”. Bet laikam tieši šāds formāts man šodien ir vajadzīgs, lai redzētu, cik daudz patiesībā notiek man apkārt un cik ļoti tas ietekmē vai neietekmē mani. Esmu izvēlējusies, ka nevēlos iesaistīties visās tajās drāmās, kas ir man apkārt (un ticiet man, te tādu ir daudz). Es negribu zūdīties par lietām, citiem cilvēkiem vai notikumiem, kurus nav manos spēkos kontrolēt. Tā vietā es izvēlos lasīt grāmatu vai uztaisīt visai savai „EVS family” vakariņas. Neredzu nekāda pamata jaukties citu cilvēku dzīvē vai savstarpējās attiecībās. Tas pavisam noteikti nav tas, ko es gribētu atminēties no savas EVS pieredzes. Un laiks sarūk. Jāsāk krāt savas pieredzes atmiņas, lai, kad došos projām, varētu kā pirmklasnieks rakstīt sacerējumu. Ko gan tie pirmklasnieki parasti raksta? Man jau šķiet kaut ko līdzīgu „ man gāja ļoti labi, bet es nevarēju sagaidīt, kad sākšu iet skolā”.
Viena lieta gan te Slovēnijā ir zūdīšanās vērta – viņu ātrums vai pareizāk sakot – lēnums. Mums jau divus mēnešus ir kontrakts par interneta pieslēgšanu, bet interneta kompānija joprojām nevar atsūtīt meistaru, kas visu saslēgs un sadarīs. Un viņiem tas šķiet pilnīgi normāli. Divus mēnešus?! Cilvēki mīļie, jūs jokojat ar mani? Tieši tā es jūtos un es nevaru sagaidīt to sajūtu, kad pirmo reizi manā EVS pieredzes laikā es varēšu pirms gulētiešanas onlainā parunāties ar saviem draudziņiem. Šīs sajūtas man ļoti pietrūkst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru