turku kolonija (day 3-4)

Šobrīd savās mājās jūtos kā turku kolonijā. Un tas mazliet līdzinās īstām šausmām. Tātad dzīvoju kopā ar divām turku meitenēm un vienu turku puisi. Vakarnakt pie mums pēkšņi uzradās vēl viens turku puisis, kurš atbrauca ciemos un paliks šeit vēl pāris dienas. Lieki piebilst, ka viņi visu laiku runā tikai savā „grazi grazi” valodā. Un jautrākais, ka nedēļas nogalē atbrauks vēl divi turku draugi šiem draugiem un tad te kļūs pilnīga Turcija. Iespējams, gan viņi visi nedēļas nogalē dosies iekarot couchsurfing plašumus uz Austriju. Aicināja arī mani līdzi, bet pirmajai nedēļai ir par daudz turku un par daudz turku valodas un par daudz viņu un par daudz visa. Lūk, man ir riktīgs homesickness. Un šodien saņēmu vēl vienu ziņu – ieradīsies vēl viena turku meitene un gadu šeit dzīvos kā brīvprātīgā. Nu camon, man nav nekas pret turkiem, bet tas ir mazliet pa daudz un nemaz nav pareizi, manuprāt. Viņiem te izveidojas kā tāda atsevišķa komūna. Es gan mēģinu sevi noskaņot, ka man uzradīsies slovēņu draugi un tad būs vieglāk. Pagaidām es šeit – EVS mājā jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Protams, viņi mēdz aizmirst arī vietu no kurienes nāku un sauc to par Lietuvu un vēl mazliet par Baltkrieviju un Krieviju. Un, protams, vēl jau ir anglis Stīvens. Viņš gan savu projektu ir pabeidzis un uz mēnesi aizbraucis atpakaļ uz Angliju, bet šī mazpilsēta viņam ir tik ļoti iepatikusies, ka viņš šeit ir atradis darbu un paliks šeit, līdz ar to septembra beigās viņš būs atpakaļ un dzīvos mūsu EVS mājā. Par Stīvenu klīst tādi nostāsti, ka es jau tagad saprotu, ka viņš ir tipiskākais anglis, kas attaisno visus stereotipus - mīl futbolu, skaļumu un lieto alkoholu milzīgos apmēros. Turku meitenes pastāstīja, ka reiz kādā naktī viņš krietni iedzēris atnāca mājās nevis viens, bet ar 15 (!) tikpat iereibušiem slovēņu draugiem. Protams, meitenes aizslēdza viņiem durvis un nelaida iekšā, bet es jau tagad jūtu, ka būs līdz neprātam "jautri" viņa sabiedrībā. Uz viņa istabas durvīm ir uzraksts "Night club". Nu camon, mēs esam vidusskolā, vai kā? Mans mentors joprojām par mani neliekas ne zinis un visu laiku aizbildinās, ka viņam ir daudz darba. Mentora uzdevums vissvarīgākais man šķiet ir tieši pirmajās nedēļās, kad ir vajadzība pēc socializācijas ar cilvēkiem un vispār man ir liela vajadzība parunāt ar kādu, kas saprot vairāk kā divus vārdus angļu valodā. Domāju došu viņam iespēju līdz nedēļas beigām un tad gan iešu pie direktores un lūgšu pēc mentora, kas būs mans draugs. Vakar viju arī policijas iecirknī. Pagaidām man ir atļauja šeit uzkavēties trīs mēnešus, bet rīt man jāiet uz kaut kādu citu iestādi un viņi atļaus man šeit palikt gadu. Es gan nezinu, kā būs ar to gadu, bet ceru, ka ar katru dienu es šeit jutīšos arvien labāk un labāk. šodien brauksim uz kaut kādu netālu esošo jauniešu centru un es nedaudz pastāstīšu par sevi un Latviju, bet drīzumā tepat jauniešu centrā es rīkošu Latvijas vakaru un tad gan pa nopietno veidošu prezentāciju.

Day 2 - shopping day

Tātad. Mūsmājās joprojām nav interneta, tādēļ esmu atnākusi uz jauniešu centru. Jāsaka, ka aukstums joprojām saglabājas un es nebūt nejūtos labi - šķiet visi vakardienas pārlidojumi, pēc tam vēl vairāku stundu gaidīšana un viss pārējais būs man iešķiebis kādu saaukstēšanās fluīdu. Klepoju visu laiku. Principā pirmie iespaidi joprojām ir pavisam saraustīti. Pilsētiņa ir patiešām skaista un var redzēt, ka te dzīvo diezgan labi situēti cilvēki - te teju katram ir skaista māja ar padsmit istabām un mašīnu pie tās. Tomēr daudz cilvēku te neizdodas satikt. Viņu ir tik maz, ka man paliek bail, ka nav pat to 5000, kā sākumā šķita. Šodien bija lielā šopinga diena. Kādi 100 eiro man šķiet ir atstāti par pārtiku, mazgāšanas līdzekļiem, pledu, skaistiem aizskariem un ādas jaku rudenim, jo te ir rudens vārda vistiešākajā nozīmē. Protams, te ir mans jaunais draugs LIDL, kur var atrast lētas un labas lietas, bet vienā brīdī man veikalā uznāca histērija, ka nepazīstu teju neko, no tā, kas ir veikala plauktos, ka nopirku Coca Colu. Vismaz viena lieta, ko es patiešām pazīstu. Šodien bija arī mana pirmā tikšanās ar cilvēkiem no organizācijas. Ir labi iespaidi un arī ne tik labi iespaidi. Piemēram, viņiem vārda vistiešākajā nozīmē mentors nozīmē kaut ko tikai oficiāli uz papīra esošu. Piemēram, turku meitenes te dzīvo jau mēnesi, bet tā arī vēl nezina, kas ir viņu mentors, bet es šodien iepazinos ar savējo un viņš pateica tikai "hello" un neko citu, ne apvaicājās, kā man iet, ne izrādīja kaut mazāko interesi par to, ka ir mans mentors. Not nice. Bet, protams, ka es to tā neatstāšu un tuvākajās dienās mēģināšu izzināt, vai man ir iespēja tikt pie kāda cita mentora, kas reāli izprot šī vārda būtību.
EVS mājā mums iet ļoti jautri. Bašak un Pinar ļoti slikti runā angliski un ir apmēram tā, es kaut ko stāstu un jautāju un viņas: yes, yes, bet neko nesaprot. Bet vispār viņas ir ļoti jaukas, izpalīdzīgas un ļoti, ļoti tīrīgas. Tas nav tikai stereotips, ka turku sievietes mīl kārtību un tīrību. Viņas patiešām mīl. Bet vispār es gribu te iegūt draugus. Pagaidām par šīs pilsētiņas iedzīvotājiem man nav ne mazākā priekšstata. Man tikai teica, ka šejienes puišiem ir ļoti dīvains un parupjš humors. Nu ko dzīvosim, redzēsim. Un lieki piebilst, ka no manas istabas loga var redzēt brīnumainus kalnus.

Paldies Dievam par šo dienu!
Ilgojos pēc mājām,
Liene

pirmās dienas neprieks

Sajūtas jāpļauj kamēr karstas, vismaz šobrīd esmu par to pilnībā pārliecināta. To es saku pēc negulētas nakts, diviem nogurdinošiem lidojumiem un piecu stundu gaidīšanas starp tiem. Vismaz beidzot esmu Slovēnijā, tomēr mans prieks kļuva par daļu mazāks, kad piezvanīju savai uzņēmējorganizācijai, kura mulsi atvainojās, ka aizmirsusi par manu atbraukšanu, tādēļ nav neviena, kas mani lidostā sagaidītu. Protams, uz to mazpilsētu jau tā vienkārši nokļūt nevar, tādēļ man tagad vēl divas stundas jāsēž lidostā un jāgaida līdz kāds tomēr nolems man atbraukt pakaļ. Vienīgais, ko es tagad patiešām vēlos, ir nokļūt savās jaunajās mājās un iekrist gultā, spilvenā izraudāties un cerēt, ka rītdiena nesīs vairāk prieka. Vispār visu dienu tik lieliski turējos un ne asaras nenobirdināju pat lidostā esot, bet tagad gan es vairāk nevaru. Sasodīts, te ir auksts (nu kādi 10 grādi, tā kā Itālijas šķietamais tuvums nekādu labumu siltuma ziņā vismaz šodien nedod) un man gribas mājās!
Bet, protams, viens prieciņš jau man ir, proti, ka mana bagāža tomēr atrada ceļu pie manis un viena no pašām pirmajām izkrita no bagāžas rijēja mutes.
Labi, beigšu īdēt, turpināšu dzert dārgo lidostas kafiju un cerēt, ka kāds drīz par mani iežēlosies un atbrauks pakaļ.
ar cieņu,
īgnā Liene

piecas dienas pirms` panika

Tagad es pavisam oficiāli un oficiālāk un vēl mazliet zinu, ka man nemaz tik ļoti un nepavisam ļoti nepatīk šīs pēdējās pirmsaizbraukšanas dienas. Ja sākotnēji šķita, ka visas manas lielākās pirmsaizbraukšanas bažas būs saistītas ar to, kā 20 kilogramos iepakot četrus gadalaikus, tad tagad saprotu, ka tie ir tīrākie nieki, salīdzinot ar nebeidzamajām zobu sāpēm. Nu Mērfija likums, ko lai saka, kad nedēļu pirms aizbraukšanas sāk sāpēt divi zobi, kuriem jāņem ārā nervi, zobārste īsti nesaprot, kas par lietu un pats trakākais, ka tam vienkārši fiziski nav laika. Nu ko Slovēnija dakter`, izskatās, ka apciemošu tevi jau pirmajā nedēļā. Draņķība! Protams, es jau nevaru iztikt bez visām tām skumji un traģiski smieklīgajām lietām, ne? Protams, ka nē! Dikti jauki taču ir, kad, sēžot zobārsta krēslā, uznāk panikas lēkme un pa gaisu iet puņķi un asaras. Un neticamākais, ka es reāli paglābu savu zobārsti no Aids, A, B un C hepatīta, jo paldies Dievam man tādu nav. Tā bija pati iepriecinošākā ziņa zobārstei tūlīt pēc tam, kad viņa netīšām bija iedūrusi sev ar adatu ar kuru pirms mirkļa ārstēja mani.
Nezinu, kā ir ar pirms aizbraukšanas depresijām, bet man tādai laika neatliek. Man ir totāla panika! Un šķiet manam skapim arī, jo pašlaik starp manām drēbēm ir liela cīņa, kuras man brauks līdzi uz Slovēniju.
Reizēm es joprojām sev uzdodu šo nebeidzamo jautājumu, ko es daru?! Vai tiešām aizbraukšana ir pareizais lēmums?

Tas gan paliks tikai retorisks jautājums, protams! Un vēl es gribu, lai kāds izlasa šo ierakstu un uzdāvina man 300 eiro, lai varu atbraukt mājās uz Ziemassvētkiem.

družiki.

ak vai, cik man vakarnakt bija jauka jumta ballīte. es vispār neko jaukāku nevarētu vēlēties. bija gan noskaņa, gan labas sarunas, smiekli, dziesmas un kas galvenais - mani jaukie draudziņi. man tā ir paveicies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt un tas aizbraukšanu padara mazliet grūtāku, kā es vēlētos. un vispār par aizbraukšanu - vakar mans lidojums pārcēlās piecas dienas vēlāk un tagad es no Latvijas atvadīšos vien 30. augusta rītā. sākumā man tas nemaz tik lielu prieku nesagādāja, bet tagad saprotu, ka tas ir pat nais. jāatrisina visas problēmas, kas pēkšņi radušās ar zobiem, jāaiziet uz teātra izrādi un jāpabūst kopā ar ģimeni un družikiem. vienu gan es ļoti, ļoti, ļoti vēlos - kaut man tur Slovēnijā būtu kaut uz pusi tik jauki cilvēki apkārt, kā man ir šeit. nenovērtējama bagātība.

īpašie bedsheets.

Nu labi, draudziņi, es lēnām atļaujos krist panikā. Tik meitenīgi, ka kauns pašai, bet es tomēr nesaprotu, kā lai es sakrāmēju koferi tā, lai 20 kilogramos ietilptu viss mans nākamais gads? Nu kamōn pašlaik man tas šķiet pilnīgi nereāli. Un es jau tā atsakos no tik daudz kā. Neņemšu līdzi arī gultas veļu. Apjautājos brīvprātīgajam Enginam, kas pašlaik atrodas Slovēnijā, vai tur man tāda būs pieejama. Viņš teica, ka kaut kas tur atradīsies, bet, ja man esot mana īpašā gultas veļa, tad droši varot to ņemt līdzi. Kāda nu vēl īpašā gultas veļa, ja runa ir par 20 kilogramiem! Viņam gan tāda esot bijusi. Un vēl es uztraucos par to, kāda būs mana bedroom. Engins gan teica, ka mūsu mājā esot brīvas pašlaik 9 guļamistabas, tā kā kāda no tām jau man noteikti patikšot. I hope so.
Vēl divas nedēļas līdz aizbraukšanai, bet laiks skrien tik ātri, ka liekas, jābrauc jau rīt. Jā, un man jau pat vēl nav biļetes. Kā saka Ieva Skujēns - EVS Vācijā, nat kūl.

sesijas beigas

Neticami. Ir 2. jūlijs un es oficiāli varu paziņot, ka manai sesijai ir pienākušas laimīgās beigas. Un neticami ir tas, ka man tagad būs gadu ilgs pārtraukums mācībās. Es mācos jau kopš sešu gadu vecuma un man nekad nav bijis mācību pārtraukums.. Ooo. Tagad esmu IMKA Latvija birojā, kas ir mana nosūtītājorganizācija ceļā uz Slovēniju un es tagad mācīšos, kā mājaslapā ievietot informāciju. Labi, ka mācīšos, jo visticamāk tas būs jādara arī Slovēnijā.
Nākamnedēļ būs operācija un pēc tam tikai jāgatavojas prombraukšanai. Vai es to gribu? Hmm. Nezinu. Laiks rādīs.