lets shine.

sometimes after big silence comes great storms. this is not the case. this is the time that silence is like a treatment to myself and in some way also to others. I need to apologize to my friends and readers who are asking for something new in this blog or as I would prefer to say - virtual diary. I never seen myself as a blogger that's why  I don`t have this feeling that I need to write every day, week or even every month. This is really full time in my EVS life. I don`t mean so much full with `to do list` as full with emotions and questions. I am here already 7 months and it is long time to consider all good and bad things which EVS made in my life. And there are absolutely a lot of good things. But all those good things are not good without the meaning. I mean the BIG BIG MEANING. These 7 months just showed me one really important thing I already knew - I am nothing without love of God. seriously. I am terrible person without that. there would be nothing beautiful in me if there would not be God. I would be zero, I would be empty, I would be nothing. and that is the message I want to share with world today.
let yourself shine today.
http://www.youtube.com/watch?v=YA2h9PrIUxs

par kontroli

Kas ir pirmā lieta, par ko iedomājies, no rīta atverot acis? Es gribētu teikt kaut ko ļoti skaistu, bet parasti mani rīti sākas: gribas ilgāk pagulēt. Esmu sapratusi, ka tā ir viena patiesa vērtība. Ka vienīgais, ko es zinu par nākošās dienas rītu ir tas, ka man gribēsies vēl mazliet ilgāk pagulšņāt. Pārējo dienas daļu nav manos spēkos kontrolēt. Vēl grūtāk ir tad, ja esi tālu projām no mājām. Tad šī kontroles apziņa vispār izslīd caur pirkstiem (kaut gan zinot, ka bieži vien arī mājās esot neko nevar ietekmēt, tomēr tuvums liek justies mazliet citādāk). Un tā nu sanāk, ka esi ierauts pavisam citā mutulī, daudz citādākā, kāds tas būtu vēl Latvijā esot. Sajūta ir sirreāla, kad, atverot ierastos ziņu portālus, tu izlasi, ka Mārtiņš Freimanis ir miris. Šķiet, kā tā, nomiris? Kā tad tā var nomirt? Tik jauns. Vai tad mēs visi nedzīvosim mūžīgi? Vai tad mēs vienmēr nebūsim jauni, skaisti un nerakstīsim dziesmas, kas aizskar tūkstošiem cilvēku? Un dzīve iesviež atbildi kā dunku sānos: nebūsim gan. Tajos brīžos tu, cilvēks, domā, cik tā dzīvība tomēr trausla lieta. Un cik daudz vērta. Un cik skaista tomēr. Tik skaista, ka no, rīta atverot acis, gribētos būt vienmēr pateicīgai par jaunu dienu, nevis cilvēciskā nevīžībā kurnēt, ka atkal tik agri jāceļas. Kontrole zūd, lai gan kontrole patiesībā nekad nav bijusi. Tajā pašā dienā, kad izlasu pavisam skumjo ziņu par jau aizgājušo Mārtiņu Freimani, mana sirds sažņaudzas vēlreiz, kad izlasu, ka manu vidusskolas skolasbiedreni un draudzeni modeli Baibu Eņģeli, kas jau vairākus gadus dzīvo un veiksmīgi darbojas modes biznesā Īrijā, piekāvušas trīs sievietes. Ir bažas par viņas tālāko modeles karjeru. Un atkal jau šie jautājumi, kā tas tā var būt iespējams. Vēl pirms nedēļas runājām par visu un neko un tagad es lasu ziņu, ka esi slimnīcā, jo trīs sievietes rasistisku vai kādu citu iemeslu dēļ izvēlējās ņemt kontroli savās rokās. Kas tā par kontroli, kad nodarām pāri citiem? Kas tā par iedomātu kontroli, es atkal sev vaicāju. Novēlu Baibai veseļoties. 

Lūk, stāsts ir par to, ka vienā brīdī zūd robežas. Robežas par to, vai esi tālu vai tuvu, bet, ka ir lietas un notikumi, kurus tu nevari kontrolēt. Bieži vien šie notikumi neskar mūs tieši, bet skar vēl tiešāk. Skumji, ka tikai tādos brīžos, kas saistīti ar sāpēm, mēs sākam domāt par to rīta celšanos un to novērtēšanu un vakara gulētiešanu ar pateicību. Bet vēl skumjāk, ka pēc kāda laika mēs atkal ceļamies ar „kā gribētos ilgāk pagulēt” domu. Kaut gan es ņemu savus vārdus atpakaļ! Ja mēs ceļamies ar šo domu, tad bieži vien tas norāda, ka ar mums un mūsu mazo trauslo piemājas pasaulīti viss ir kārtībā. Tad nu es novēlu, lai rīt no rīta ceļamies un gribam ilgāk pagulēt. Bet par vakara pateicību gan labāk neaizmirsīsim. Jo kas zina, ko tā jaunā diena nesīs.

pēcklusuma atzīšanās

es laikam tomēr neesmu tik laba bloga rakstītāja, kā man agrāk šķita. Kā gan vēl citādāk es varētu izskaidrot to, ka pēdējo ierakstu, kas tiešā mērā būtu saistīts ar manu EVS pieredzi esmu rakstījusi vēl vecajā gadā? Laikam esmu no tiem, kas kādu brīdi tomēr izvēlas visu paturēt pie sevis. Daudz bija noticis, daudz ir noticis un daudz joprojām turpina notikt. Gan labā, gan ne tik labā. Man negribas atkal ķēzīties pa savām domām un negribas atkal to visu pārcilāt. Varu teikt, ka šis gads mani jau audzina un pavisam noteikti vēl audzinās (nu ko lai saka, draudziņi, esiet uzmanīgi ar jaunā gada vēlēšanām). Īsumā raksturojot pašreizējo situāciju, esam pārvākušies uz jaunu māju, kas ir daudz patīkamāka; katru dienu kājām nostaigāju 6 kilometrus, kas laikam ir labi; esam uzņēmuši jaunu brīvprātīgo no Francijas un atvadījušies no Pinar, kas devās atpakaļ uz Turciju un februāra vidū sagaidīsim vēl divus jaunus brīvprātīgos un pavadīsim Engin atpakaļ uz Turciju. Ir pavisam jocīgi apzināties, ka aprīlī pilnīgi visa mana vecā EVS generation būs nomainījusies. Protams, izņemot mani.

 Šī mēneša laikā esam strīdējušies un cīkstējušies ar organizāciju. Ir daudzas lietas, kas mums nepatīk un ko mēs labprāt mainītu. Pagaidām ir savstarpējs respekts un neizšķirts. Strādāju pie sava personīgā projekta un tas man sagādā diezgan lielu prieku. Sadarbojos ar vietējo ģimnāziju un vadīšu dažas lekcijas un radošās aktivitātes vidusskolēniem.

Es apsolu, ka šis ir pēdējais tāda tipa ieraksts, kurā es atskaitos kā pirmās klases sacerējumā par tēmu: „ko darīji vasarā?”. Bet laikam tieši šāds formāts man šodien ir vajadzīgs, lai redzētu, cik daudz patiesībā notiek man apkārt un cik ļoti tas ietekmē vai neietekmē mani. Esmu izvēlējusies, ka nevēlos iesaistīties visās tajās drāmās, kas ir man apkārt (un ticiet man, te tādu ir daudz). Es negribu zūdīties par lietām, citiem cilvēkiem vai notikumiem, kurus nav manos spēkos kontrolēt. Tā vietā es izvēlos lasīt grāmatu vai uztaisīt visai savai „EVS family” vakariņas. Neredzu nekāda pamata jaukties citu cilvēku dzīvē vai savstarpējās attiecībās. Tas pavisam noteikti nav tas, ko es gribētu atminēties no savas EVS pieredzes. Un laiks sarūk. Jāsāk krāt savas pieredzes atmiņas, lai, kad došos projām, varētu kā pirmklasnieks rakstīt sacerējumu. Ko gan tie pirmklasnieki parasti raksta? Man jau šķiet kaut ko līdzīgu „ man gāja ļoti labi, bet es nevarēju sagaidīt, kad sākšu iet skolā”. 

Viena lieta gan te Slovēnijā ir zūdīšanās vērta – viņu ātrums vai pareizāk sakot – lēnums. Mums jau divus mēnešus ir kontrakts par interneta pieslēgšanu, bet interneta kompānija joprojām nevar atsūtīt meistaru, kas visu saslēgs un sadarīs. Un viņiem tas šķiet pilnīgi normāli. Divus mēnešus?! Cilvēki mīļie, jūs jokojat ar mani? Tieši tā es jūtos un es nevaru sagaidīt to sajūtu, kad pirmo reizi manā EVS pieredzes laikā es varēšu pirms gulētiešanas onlainā parunāties ar saviem draudziņiem. Šīs sajūtas man ļoti pietrūkst.

Lai būtu, kas salido

Esot tālu prom no Latvijas, brīžiem zūd saikne ar to informācijas telpu, kas palikusi mājās. Lai gan esmu žurnāliste un komunikācijas procesi aizņem nozīmīgu daļu manas dzīves, ir dienas un pat nedēļas, kad nesekoju līdzi notikumiem Latvijā. Tomēr tas mainās, kad šie notikumi tiešā mērā sāk skart tevi pašu. Tad ziņu kastīte tiek lūkota vairākas reizes dienā. Šoreiz es nerunāju par valstiski nozīmīgiem notikumiem. Drīzāk tas ietver sevī konkrētu pilsētu un iedzīvotāju grupas. Pilsēta, par ko runāju, ir Limbaži, kur notikumu peripetijā atrodas visas Limbažu vidusskolas, īpaši jau Limbažu 3. Vidusskola, kuras absolvente esmu arī es. Lai neatkārtotos no jau publiskajā telpā esošās informācijas, bet iezīmētu situācijas aprises, stāsts kā vienmēr ir par šķiet nu jau divām paralēlām pasaulēm – valdības (šoreiz ar to domājot – Limbažu pašvaldību) pieņemtajiem lēmumiem un iedzīvotājiem, kam ar to jāsadzīvo. Es nevēlos gudri spriedelēt par to, cik likumīgi vai nē, ekonomiski neizdevīgi vai tieši otrādi būtu izstrādāt šo tā saucamo pilsētas skolu reformu, kas paredz izveidot Limbažu pilsētas ģimnāziju tagadējās Limbažu 1. vidusskolas telpās, savukārt Limbažu 3. Vidusskola būtu pakļauta likvidācijai. Telpas gan tukšas nepaliktu un skolas funkcijas gan citādākā formā turpinātu pildīt, tomēr Limbažu 3. Vidusskola, kādu to iepazinu es, vairs nebūtu. Manas zināšanas un mana emocionālā iesaiste nemaz neļautu būt tajā objektīvai. Šoreiz vēlos būt emocionāla un aizstāvēt savu skolu no savas perspektīvas. Šķiet viens no mūžīgajiem strīdu tematiem Limbažos bijis, kura skola labāk Limbažu 1. vai tomēr 3. Vidusskola. Lai gan ir cilvēki, kas apgalvo, ka ir bezjēdzīgi par to strīdēties, dziļi iekšēji katras skolas skolēni un personāls vienmēr uzskatījis, ka tieši viņa skola ir labākā. Un visu cieņu pretiniekiem, bet tieši tik patriotiskiem mums arī ir jābūt. Nekad neesmu mācījusies Limbažu 1. Vidusskolā, lai man būtu viedoklis par izglītības vai sistēmas kvalitāti tur. Tomēr savs viedoklis man ir par manu skolu. 3. Vidusskolas skolotāji man iedeva ļoti daudz gan kā personībai, gan profesionālei. Tieši personīgā attieksme bija tas, kas mani pārsteidza tik salīdzinoši lielā kolektīvā. Tomēr es varu teikt vienīgi paldies gan savai klases audzinātājai Līgai Turkai, kas bija ne tikai lieliska skolotāja, bet arī labs draugs. Vai arī Vijai Kovaļevskai, kas mācēja ne vien pasniegt vēsturi tā, lai eksāmenā iegūtu A, bet parādīt savu personību – zināšanu pilnu būtni, kas noteikti nav sveša ar jēdzienu „humora izjūta”. Bet vislielāko paldies varu teikt Aijai Grīnbergai, kas vienmēr paliks mana skolotāja uz mūžu. Tas, ko viņa man iemācīja, palīdzēja ne vien tajos trijos gados vidusskolā, bet arī turpmāk. Tieši viņa bija tā, kas man noticēja un deva zaļo gaismu tam, kas esmu pašlaik – žurnālistei. Un es nešaubos, ka šādu iedvesmas pilnu stāstu ir daudziem absolventiem un tagadējiem skolēniem. Mana mazā māsasmeita tagad mācās šīs pašas skolas pirmajā klasē un es vienmēr esmu lepna teikt, ka es arī mācījos tajā pašā skolā. Es vienmēr esmu bijusi par to, ka pārmaiņām šajā pasaulē jābūt, jo kā saka „pastāvēs, kas pārvētīsies”, tomēr mana plānotājas būtība paredz pārmaiņas, kas vērstas uz pārdomātu un iepriekš rūpīgi analizētu rīcību, bez nepatīkamiem pārsteigumiem. Man nav ne jausmas, kā izvērtīsies pilsētu skolu reorganizācija, bet es zinu vienu, ka manās atmiņās šāda reorganizācija nebūs. Tur vienmēr mani trīs vidusskolu gadi paliks kā spožs piedzīvojums, kur esmu augusi kā personība, kur iegūts stingrs pamats tālākajai izglītībai vairākās augstskolās un pats svarīgākais – iegūtas draudzības uz mūžu gan klasesbiedru, gan skolotāju vidū. Man tikai būs ļoti žēl, ja šīs reorganizācijas rezultātā kādam šis viss manis iepriekš minētais varētu tikt atņemts, vēl nemaz nepiedzīvots. Un cik savtīgi tas skanēs, bet būtu ļoti žēl, ja šajā rudenī, kad būtu jātiekas uz Limbažu 3. Vidusskola 20 gadu salidojumu, nebūtu vairs ne 3. Vidusskolas, ne salidotāju.

līdz nākamajam gadam!

kur tas laiks skrien? šis ir jautājums, ko pēdējās dienās sev diezgan bieži uzdodu. ilgi neesmu rakstījusi, bet pēdējā mēneša laikā dienas tiešām ir bijušas pilni pilnas. šis noteikti būs mans gada pēdējais ieraksts, jo sestdienas rītā jau dodos mājās un no interneta turēšos tik tālu, cik vien iespējams. tomēr pirms tam vēl pāris lietas jāpasaka. kaut kā jau pirms tam jutu, ka mans EVS laiks lielākā vai mazākā mērā iezīmēsies divās daļās un šodien tas pilnībā apstiprinājās. no janvāra pārvācamies uz jaunu māju. jūtas ir dalītas. māja ir 30 minūšu gājienā no jauniešu centra (līdz šim bija piecas) un mums vairs nebūs katram sava istaba, bet dzīvosim pa divi. tā ir lieta, kas mani satrauc visvairāk. man tomēr vienmēr ļoti patika, ka man ir tā sava telpa, sava miera osta, kur varu būt tikai es un neviens vairāk. jūtos mazliet ārpus kontroles, jo izskatās, ka visa pārvākšanās notiks, kamēr būšu Latvijā. bet es pieņemu pārmaiņas par labu esam. un ir viena pozitīva lieta. mums jaunajās mājās būs internets, tā kā varēšu veidot vēlās skype sarunas ar saviem mīļajiem. un, protams, vēl jauki ir tas, ka mums katram nopirks jaunu riteni. nais.
vēl es gribu pateikt, ka man bija viena no visjaukākajām dzimšanas dienām ever. ievas atbraukšana mani pacēla pilnīgi jaunā līmenī un iedeva pilnīgi jaunu prieku. paldies viņai par to. un mēs smējāmies par visu. par sevi, par latviešiem un par pasauli kopumā.
un šodien mēs EVS brīvprātīgie bijām piecu stundu ilgās pusdienās ar pilsētas mēru. tas gan vairāk līdzinājās kā sarunai ar draugu.
tagad es došos mājās sakravāt čemodānu. paldies jums visiem par uzmanību šajā gadā un esmu par veiksmīgu sadarbību arī nākamajā.
lai jums laimīgi, mani draudziņi,.

maza sajūsmiņa par visu.

šodien atkal skaisti snieg un man atkal ir Ziemassvētku sajūtiņa,. un vēl es visu laiku klausos: Driving home for Christmas, un tas manu Ziemassvētku sajūtiņu pastiprina vēl vairāk. vispār man ir tā iekšējā sajūta, ka līdz ar aizbraukšanu uz Latviju, viens posms noslēgsies un pēc atgriešanās atpakaļ sāksies atkal jauns. un superforši ir tas, ka tieši pirmajā nedēļas nogalē, kad atkal būšu atpakaļ mūsu organizācija rīko tādu palielu EVS vīkendu, kur ieradīsies brīvprātīgie no visas Slovēnijas. jes. un viņi visi paliks mūsu mājās. 
vakar es saņēmu savu pirmo dzimšanas dienas paciņu. biju tik sajūsmināta, ka tā pienāca no tālās Amerikas. paldies Inesītei. bet es, protams, esmu kā mazs bērns, kas grib atvērt visu uzreiz un tad nu Inese, protams, mani pazīdama visur sarakstījusi, ka var atvērt tikai 9. decembrī, tad nu es to paciņu iedevu savai darba kolēģei un teicu, lai viņa man to atdod tikai manas dzimšanas dienas rītā. vispār nākamā nedēļas nogale būs kaut kas ļoti skaists, es jau tagad esmu nepacietīga to visu piedzīvot. ievas atbraukšanu, došanos uz vienu no lielākajiem slēpošanas kompleksiem Slovēnijā - Roglu, ballītes un izbraucienus un dzimšanas dienas siera kūku, ko Stīvens ir svēti apsolījies man pagatavot. un vēl un vēl. 
ā, un vēl man noteikti jāpasaka, ka tā visa AXA padarīšana ir varen dumja, jo mana vēstule ar maniem oriģinālajiem čekiem kaut kur noklīda pusceļā starp Slovēniju un Franciju un es jau tagad redzu, ka mani 60 Eiro par ārsta apmeklējumu līdz ar to.
kas vēl? kas vēl? a jā, man ir tik daudz lietu un plānu, ko gribu izdarīt, esot Latvijā, ka es nesaprotu, kā lai visu paspēj. jau tagad man ir saplānotas daudz, daudz tikšanas, zobārsta, acu ārsta un friziera apmeklējums un vēl un vēl. 
un superpriecīgi ir arī tas, ka sestdien braukšu pirkt Ziemassvētku dāvanas savējiem. jēj.
prieciņā!

un te es un daudz daudz sniedziņš!

21 diena līdz mājām

labs rīts.

jo tuvāk nāk tas mans mājās braukšanas laiks uz Ziemassvētkiem, jo nepacietīgāka es kļūstu. tik ļoti gribas to savu mieriņu pabaudīt. tagad pēc Bašaks aizbraukšanas māja kļuvusi mazliet jaukākā atmosfērā, bet par nelaimi man tagad Belkis un Stīvens pārvākušies uz Belkis istabu, kas ir tieši blakus manai. un viņu mūzikas gaume mani reizēm grib nogalināt. kļūstu mazliet īgna. bet pa lielam viss ir vecajās sliedēs. mūsu Supo joprojām ikdienas izdomā simtiem joku, kā mani ķircināt. mājās atgriezies karstais ūdens. joprojām dzīvojam bez interneta mājās un jāsaka, ka esmu jau nenormāli pie tā pieradusi. beidzot sākām savu projektiņu un ideja man pašai ļoti patīk. šonedēļ biju pie bērniem skoliņā ar īpašām vajadzībām un tas bija ļoti īpašs laiks. izveidoju adventes vainagu mūsu ofisam, kas tagad smuki karājas pie durvīm. un vispār vairāk negribas rakstīt.

čau!