dusmīga uz piecām minūtēm

šīs tik bija emocijām bagātas dienas. no pilnīga prieka līdz pilnīgām skumjām un vēl pilnīgākām dusmām pašlaik. dusmas nav laba lieta, tās saēd cilvēku. esmu pārliecināta par to, tādēļ es atļaušos būt dusmīga tikai īsu brīdi un pēc tam vairs nedusmoties, bet atrast reālu risinājumu. ja godīgi man šobrīd ir pilnīgi vienalga, ka man apkārt sēž mani turciņi, ka viņi uzskata, ka viss mans "es jūtos kā mazā turcijā" ir diskriminācija, nevis joks un ka viņi var izmantot google translator, lai šito izlasītu. šobrīd man ir vienalga. gribu rakstīt latviski un gribu, lai to lasa kāds, kam ir tāda pati mentalitāte kā man. esmu reāli nogurusi no visiem saviem tagadējiem `dzīvesbiedriem` un to, kā viņi uztver lietas. mani sāk nogurdināt viņu tīrības mānija, ja to tā var nosaukt, jo, piemēram, uz trauku mazgāšanu viņi nemaz tik naski nav. es savus trakus nomazgāju uzreiz pēc ēšanas, viņiem patīk mazgāt tos nedēļu vēlāk. un tad rodas situācija, ka viņi nevar atcerēties, kas kuram pieder un atstāj pusizlietni ar nemazgātiem traukiem un jautā man, vai es zinu, kam pieder šie netīrie trauki (protams, ar domu, ka tie ir mani un man tos noteikti vajadzētu nomazgāt). cilvēki, es taču neesmu stulba, es lieliski zinu, ka tie nav manējie! nu vārdu sakot, šodien manas turku mīļās meitenes sāka strīdu ar mani darba vietā. (mājās jau viņas, protams, to nevarēja pajautāt). un par ko! par to, ka es esot slinka! kā tad! es paņēmu slotu, lai izslaucītu ofisu un viņas man un visiem citiem ofisa darbiniekiem savā sliktajā angļu valodā paziņoja, ka es vakar neesot tīrījusi māju kopā ar viņām. es gan paskaidroju, ka es to jau darīju pagājušajā nedēļā viena pati un ka tas nav īsti godīgi, ka man būtu jātīra mūsu milzīgā māja katru nedēļu vienai pašai. bet viņas to, protams, jau ir aizmirsušas un paliek pie sava. jūtos kā bērnudārza grupiņā un tad nu rīkošos kā bētnudārzos pieklājas - iešu mājās un virs izlietnes uzlikšu lapiņu: nomazgā traukus PĒC ēšanas un sataisīšu grafiku, kad kuram kas jātīra. es to viņu savienību nevaru izturēt. nav īpaši jauka sajūta, kad trīs cilvēki runā par tevi tavā klātbūtnē, bet tu nesaproti ne vārda. vai vēl kādam EVS no Melturiem ir šāda veida problēmas?
Bet, protams, ir jau arī labas lietas. Sestdien ar maniem best buddies Ninu un Danielu bijām otrā lielākajā pilsētā Mariborā un beidzot biju McDonaldā. tas bija patiešām nais. un pēc tam vakarā ar citu meiteni biju a`capella koncertā citā pilsētā. tiešām izbaudīju to laiku. un vēl šie plūdi, kas bija slovēnijā. nekad dzīvē nebiju pieredzējusi lietu, kāds bija piektdien un sestdien. divas diennaktis lija pilnīgi bez apstājas. mūsu pilsētiņai gan nekas nenotika, bet otrā slovēnijas galā ceļi vietām bija pilnīgi neizbraucami.

un tā tās dienas paiet

labrīts!
Kādas dienas jau pagājušas, kopš veicu pēdējo ierakstu šeit. Laikam jau tā mēdz notikt, ka regulārā rakstīšana diezgan regulāri mēdz noplakt. Tomēr es apsolos rakstīt arī turpmāk. Ja ne citiem, tad sev gan, jo man ļoti patīk pēclasīt un salīdzināt un analizēt pašai sevi. Lielākais jaunums laikam ir tas, ka man tagad ir arī viruālā dienasgrāmata angļu valodā. http://lifetimeexperience.tumblr.com/ Iespējams, ka tur es pavadīšu vairāk laika. Vēl nezinu, kā tas viss izvērtīsies, bet tā kā viens no maniem `to do` plāniņiem Slovēnijā ir uzlabot manas angļu valodas zināšanas, tad es tiešām ļoti priecājos par iespēju rakstīt angliski. Protams, tā vairāk ir vietne, kur es mazliet filozofēju par dzīvi, tur nebūs ierakstu par turkiem vai to, kā viņi vāra karstvīnu elektriskajā tējkannā, jo negribu nevienu aizvainot. Runājot par turkiem, viss ir forši. Mēģinām iziet uz kompromisiem, mācāmies saprast viens otru un mūsu kultūru atšķirības un vienkārši dzīvot draudzīgi viens ar otru. Pārpratumi gan mums sanāk, īpaši tādēļ, ka bieži vien viņi visu uztver ļoti nopietni. Šī ir mana trešā nedēļa šeit un jāsaka, ka es lēnām tiešām pierodu pie visa, kas ar mani šeit notiek. Mācos slovēņu valodu, eju uz ballītēm, ikvakaru pastaigājos ar manu mentori – draudzeni Ninu, viņas puisi un suni. Un mums tiešām sapas, kā teiktu latvieši. Mums ir viena humora izjūta, vieni joki un vispār viņu sabiedrībā jūtos neticami labi. Mēs viens otru saucam par „best buddies” un viņi mani apsolīja arī aizvest uz MCdonaldu un kino beidzot (tas ir citā pilsētā), jo kā jau varat iztēloties manā mazpilsētā nav daudz izklaidu iespēju. Bet vispār es vienkārši gribu būt stipra un spēt sevi nodarbināt visu laiku, jo tik daudz brīva laika kā tagad man šķiet man nav bijis nekad. Ir kādi ierosinājumi no Tavas puses?

tas nav mīts, bet patiesība!

Dzīvot kopā ar četriem cilvēkiem nekad nav viegli. Reizēm pat ģimenes locekļu starpā ne, kur nu vēl ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no citas valsts un ar citu kultūras un dzīves pamatu. Vārdu sakot, šī ir mana aktuālākā pēdējo dienu frāze. Lai visiem viss uzreiz būtu skaidrs, man tiešām nav nekas pret Turciju, turku tautu un tiem cilvēkiem, ar kuriem es šeit dzīvoju kopā. Sakot, ka man ir sajūta, ka dzīvoju un jūtos kā mazā Turcijā, es nekad neesmu vēlējusies diskriminēt vai aizskart kāda jūtas. Tas ir mans joks. Un cilvēki, kas mani pazīst, zina arī manus reizēm tik dzēlīgos jokus. Tā, nu tas ir pateikts. Jo mums tiešām mājās sanāca neliels (vai liels, īsti nezinu) pārpratums, ka mani turku draugi domāja, ka tas viss nebūt nav joks un es viņus no sirds ienīstu un visas citas briesmīgās lietas. bet tagad es ceru, ka viss ir labi un es arī atvainojos un izskaidroju viņiem, ka nekad neesmu domājusi kaut kā ļauni un es ceru, ka starp mums visiem tagad viss būs kārtībā. bet vārdu sakot, kultūru atšķirības tiešām pastāv un tas nav izdomājums!
ar mīlestību pret turkiem,
liene.

karstvīns elektriskajā tējkannā?

Tagad es sāku piedzīvot visas tās dīvainās kultūras un cilvēku atšķirības, par ko mēs plaši runājām pirms aizbraukšanas apmācībās. Nauris man šodien atsūtīja īsziņu, kur dalījās savos iespaidos par turku tautu un to, cik dīvaini viņi dažkārt rīkojas, piemēram, vārot karstvīnu elektriskajā tējkannā (čau, Nauri!), ka es nolēmu, man noteikti ir jāpadalās ar tām dīvainajām lietām, ko es redzu katru dienu savās jaunajās mājās. vispār es jūtu, ka viss lēnām iegriežas vajadzīgajās sliedēs. šodien man bija ļoti jauka feisbuka saruna ar angli stīvenu, kurš mazāk kā pēc mēneša atgriezīsies šeit. par to pašu angli, par kuru turku meitenes man sastāstīja visas tās lietas, ka vienā naktī viņš ieradies ar 15 slovēņu puišiem un citas lietas. bet izrādās viss nemaz nav tā. protams, viņš ir anglis un viņam ļoti patīk skatīties futbolu un diezgan nenormālos apjomos dzert alu, bet, lai cik jocīgi tas arī nebūtu, man ir tā iekšējā sajūta, ka tieši ar viņu no visiem mājas iemītniekiem man varētu izveidoties vislabākās attiecības. mums ir diezgan līdzīga humora izjūta, abiem patīk un abi esam diezgan skaļi pēc savas dabas. un kā izrādās viņš toreiz nebija vis ar 15 slovēņu puišiem, bet ar trim. lūk, te arī ir kultūru atšķirības un valodu barjera. turku meitenes īsti nesaprata, ko stīvens saka un baidījās, ka puiši viņām nodarīs ko sliktu. tad nu meitenes aizslēdza durvis un stīvens visu nakti netika iekšā. diezgan smieklīgi man šķiet. bet vēl daudz jocīgāk par šo atgadījumu man šķiet tas, ko viņi ēd. piemēram, viņi dzer pienu nenormālos daudzumos - bet ne vienkāršu pienu. karstu pienu katru rītu. un tajā pienā saliek iekšā visādas dīvainas lietas. tad vēl viņi dzer kaut ko, es pat nezinu, vai es to drīkstu saukt tik skaļā vārdā, kā "dzēriens". vārdu sakot viņi ņem jogurtu (bez piedevām) un pielej ūdeni un tad dzer. es, protams, atvainojos, ja aizskāru kāda lasītāja jūtas, kurš arī tā mēdz darīt, bet man kā vienkāršai latvietei, kura par visu vairāk tagad gribētu rupjmaizi un biezpienu, tas šķiet pat ļoti dīvaini. un tas jau ir tikai sākums. iespējams tuvojoties ziemassvētku laikam viņi arī vārīs karstvīnu elektriskajā tējkannā. man gribētos to redzēt.
bet vispār es šeit iedzīvojos arvien vairāk un vairāk. vakar atkal uzliku mājās uz visskaļāko mūziku un mēs visi dejojām. esmu samācījusies arī smieklīgas turku frāzes un mēģinu padarīt šo nopietno turku dzīvi mazliet jaukāku. pagaidām tā ir mana misija. jo patiešām reizēm viņi mēdz būt tik nopietni, ka man šķiet mēs strādājam nevis jauniešu centrā, bet gan pie kāda slepena valdības uzdevuma.
lai jums skaisti dejojas pa dzīvi!

iedvesmot un iedvesmot

šodien jūtos iedvesmota un vēlos iedvesmot. nezinu, kas mani ir iedvesmojis. turku meitenes Pinar iemīlēšanās un nemitīgā sajūsma par vietējo Ēriku vai mīļās vēstules, ko ikdienas saņemu no saviem mīļajiem vai varbūt apziņa, ka tiešām tas ir ļoti, ļoti, ļoti neticami, ka es gadu varu dzīvot šajā sava veida idillē, nesatraukties par neko lielu, darīt skaistas lietas un iedvesmot citus. viss mans projekts ir par un ap iedvesmošanu. tā tas arī saucas : inspirational brochure for local volunteers. un man tik ļoti patīk apzināties, ka tas viss no sākuma idejas līdz gala rezultātam būs manis pašas izauklēts un iedvesmots un, ka es iespējams, nevaru izglābt pasauli ar to, bet varu izglābt sevi un iespējams vēl kādu citu. es nezinu, kas notika, kur bija tas klikšķis, bet kaut kas ir mainījies. es, protams, apzinos, ka pastāv maza varbūtība, ka gada laikā šeit iegūšu tādus cilvēkus, kā palikuši latvijā - cilvēkus, ar kuriem man ir viens sirdsritms un viena dvēseles būtība. bet iespējams man nemaz to nevajag. es aizvien vairāk un vairāk un vēl vairāk apzinos, ka tas ir gads man pašai. vismaz es to sev saku, lai iedvesmotu.
un vispār taču ir tik daudz lietu par ko man šeit priecāties. piemēram, par to, ka šodien vismistiskākajā veikalā nopirku pasaulē skaistākās bikses tikai par 7 Eiro. vai arī par to, ka es nomainīju mentoru un viņa ir tiešām ļoti, ļoti jauka. nu tāds sirdscilvēks. un vēl es pavisam noteikti varu priecāties par prieku un smiekliem un jokiem. es tiešām smejos.

pirmā nedēļa galā

labrīts!

Šodien aprit mana pirmā EVS nedēļa šeit. Pirmā nedēļas nogale arī aiz muguras un jāsaka, ka tā bija varen garlaicīga. Lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, nedēļas nogalēs šajā mazpilsētā ir vēl mazāk cilvēku, kā darba dienās. Svētdienās pilnīgi viss ir slēgts, pat pārtikas veikali, bet sestdienās tie strādā apmēram līdz vieniem dienā. Joprojām jūtos mazliet Turcijā un ja godīgi esmu pārgurusi no viņu valodas un kultūras. Un ir pagājusi tikai nedēļa. Joprojām katru dienu sev uzdodu jautājumu, vai tiešām es šeit izturēšu veselu gadu? Labā lieta ir tā, ka es meklēju iespēju iepazīties un sadraudzēties ar vietējiem cilvēkiem, tikai jāsaka atklāti viņi nav diez ko atvērti svešiniekiem. Bet es iepazinos ar diviem patiesi jaukiem cilvēkiem – Blažu un Andreu. Sākumā ar couchsurfing palīdzību atradu 25 gadīgo inženierzinātnes un veterinārās medicīnas (ļoti jocīgs salikums, bet viņam ir mērķis padarīt pasauli labāku) studentu Blažu. Pēc tam viņš mani sapazīstināja ar savu draudzeni Andreu un tagad man ir divi jauki draugi. Viņi gan šeit nedzīvo ikdienā, jo mācās Ļubļanā, bet viņi mēdz šeit būt nedēļas nogalēs. Un man tagad būs paziņas, pie kā doties uz Ļubļanu. Bet mūsu EVS mājā iet diezgan interesanti. Pinar ir jau paspējusi iemīlēties Ērikā (rakstīju par viņu iepriekšējā bloga ierakstā. To, kas atstrādā sabiedrisko darbu mūsu jauniešu centrā) un visu nedēļas nogali viņai bija lielās mīlas mokas, jo Ēriks neatbildēja ne uz viņas īsziņām, ne zvaniem. Tagad gan laikam viss atkal ir nokārtojies.

Day 5 - skumjas un prieks

Živjo!*

Pienākusi jau piektā diena un pirmā nedēļas nogale šeit. Katra diena ir tik emocijām bagāta, no pilnīgākā nespēka un skumjām, līdz patīkamām emocijām. Vakardiena bija viena no tām dienām. Dienas pirmajā pusē iepazinos ar Ēriku. Viņš ir 30gadīgs vietējais iedzīvotājs, kas strādā tikai svētdienās un second hand jeb krāmu tirgū pārdod dažādus DVD, CD un tamlīdzīgas lietas un nopelna tikpat daudz kā tie, kas strādā katru dienu. Tātad tā kā Ēriks strādā tikai vienu dienu nedēļā, pārējās viņš visu laiku atpūšas un ballējas. Viena šāda ballēšanās un zāles pīpēšana un pēc tam braukšana ar mašīnu viņu noveda pie aresta un tad nu viņam bija jāizvēlas - 1000 Eiro soda nauda vai arī 135 stundu sabiedriskais darbs mūsu jauniešu centrā. Tā kā viņam tāpat pa dienām īsti nav ko darīt, viņš izvēlējās otro, tad nu tagad viņš šeit ir teju katru dienu un dara visādus darbiņus. Vakar kopā ar Ēriku gājām pa pilsētu un līmējām plakātus par tuvāk esošajiem pasākumiem. Viņa angļu valoda ir patiešām ļoti laba, tādēļ es tiešām izbaudīju, ka varēju beidzot ar kādu ilgāk par piecām minūtēm parunāt angliski. Bet Ērika stāsti nemaz nebija tik pozitīvi - viņš stāstīja, ka šeit narkotikas ir ļoti augstā cieņā, it īpaši heroīns. Tad vēl bija briesmu stāsti par Itāliju, Slovēniju, melno orgānu tirgu un prostitūciju. Es pat nevēlos atcerēties visas tās lietas un labāk arī nevajag, citādāk jūs vēl nodomāsiet, ka dzīvoju briesmīgā vietā. Tā, protams, nav. Bet saruna ar Ēriku bija kā pēdējais final punkts neizbēgamajam. Nebiju nobirdinājusi ne asaru visu nedēļu. Pat ne lidostā, kad atvadījos no ģimenes. Tad nu vakar jauniešu centrā man uznāca lielais pinkšķis un es laidu ārā visu, kas bija manī sakrājies. Protams, mentors nezināja, ko darīt, tādēļ turpināja savus iesāktos darbus (viņš strādā šajā jauniešu centrā). Paralēli manām iekšējām skumjām, uzzinājām pavisam skumjas ziņas. Mūsu brīvprātīgajam turku puisim nomira mamma. Jau pirms mēneša, bet viņa ģimene viņam to pateica tikai vakar. Tagad ir tā pavisam jocīgi. Neviens īsti nezina, ko teikt un ko darīt. Ko gan var pateikt tādā brīdī? Es pat iztēloties nevaru, kādas sāpes un skumjas viņš pašklaik pārcieš...
Bet vakardienas noslēgums bija pavisam jauks. Kopā ar turku meitenēm Bašak un Pinar bijām uz tuvējo ciemu un iepazināmies ar trim brīnišķīgām slovēņu meitenēm. Pēc tam aizgājām pie viņām uz māju un bija patiešām, patiešām sirsnīgi. Es tur tajā ciemā jutos daudz labāk, nekā šajā mazpilsētā. šeit cilvēki nav diez ko draudzīgi, drīzāk atturīgi. Sarunājām ar meitenēm, ka brauksim uz Celje (trešā lielākā pilsēta Slovēnijā) un iesim uz Makdonaldu un kino :) Can`t wait :)

*Sveiki!