turku kolonija (day 3-4)

Šobrīd savās mājās jūtos kā turku kolonijā. Un tas mazliet līdzinās īstām šausmām. Tātad dzīvoju kopā ar divām turku meitenēm un vienu turku puisi. Vakarnakt pie mums pēkšņi uzradās vēl viens turku puisis, kurš atbrauca ciemos un paliks šeit vēl pāris dienas. Lieki piebilst, ka viņi visu laiku runā tikai savā „grazi grazi” valodā. Un jautrākais, ka nedēļas nogalē atbrauks vēl divi turku draugi šiem draugiem un tad te kļūs pilnīga Turcija. Iespējams, gan viņi visi nedēļas nogalē dosies iekarot couchsurfing plašumus uz Austriju. Aicināja arī mani līdzi, bet pirmajai nedēļai ir par daudz turku un par daudz turku valodas un par daudz viņu un par daudz visa. Lūk, man ir riktīgs homesickness. Un šodien saņēmu vēl vienu ziņu – ieradīsies vēl viena turku meitene un gadu šeit dzīvos kā brīvprātīgā. Nu camon, man nav nekas pret turkiem, bet tas ir mazliet pa daudz un nemaz nav pareizi, manuprāt. Viņiem te izveidojas kā tāda atsevišķa komūna. Es gan mēģinu sevi noskaņot, ka man uzradīsies slovēņu draugi un tad būs vieglāk. Pagaidām es šeit – EVS mājā jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Protams, viņi mēdz aizmirst arī vietu no kurienes nāku un sauc to par Lietuvu un vēl mazliet par Baltkrieviju un Krieviju. Un, protams, vēl jau ir anglis Stīvens. Viņš gan savu projektu ir pabeidzis un uz mēnesi aizbraucis atpakaļ uz Angliju, bet šī mazpilsēta viņam ir tik ļoti iepatikusies, ka viņš šeit ir atradis darbu un paliks šeit, līdz ar to septembra beigās viņš būs atpakaļ un dzīvos mūsu EVS mājā. Par Stīvenu klīst tādi nostāsti, ka es jau tagad saprotu, ka viņš ir tipiskākais anglis, kas attaisno visus stereotipus - mīl futbolu, skaļumu un lieto alkoholu milzīgos apmēros. Turku meitenes pastāstīja, ka reiz kādā naktī viņš krietni iedzēris atnāca mājās nevis viens, bet ar 15 (!) tikpat iereibušiem slovēņu draugiem. Protams, meitenes aizslēdza viņiem durvis un nelaida iekšā, bet es jau tagad jūtu, ka būs līdz neprātam "jautri" viņa sabiedrībā. Uz viņa istabas durvīm ir uzraksts "Night club". Nu camon, mēs esam vidusskolā, vai kā? Mans mentors joprojām par mani neliekas ne zinis un visu laiku aizbildinās, ka viņam ir daudz darba. Mentora uzdevums vissvarīgākais man šķiet ir tieši pirmajās nedēļās, kad ir vajadzība pēc socializācijas ar cilvēkiem un vispār man ir liela vajadzība parunāt ar kādu, kas saprot vairāk kā divus vārdus angļu valodā. Domāju došu viņam iespēju līdz nedēļas beigām un tad gan iešu pie direktores un lūgšu pēc mentora, kas būs mans draugs. Vakar viju arī policijas iecirknī. Pagaidām man ir atļauja šeit uzkavēties trīs mēnešus, bet rīt man jāiet uz kaut kādu citu iestādi un viņi atļaus man šeit palikt gadu. Es gan nezinu, kā būs ar to gadu, bet ceru, ka ar katru dienu es šeit jutīšos arvien labāk un labāk. šodien brauksim uz kaut kādu netālu esošo jauniešu centru un es nedaudz pastāstīšu par sevi un Latviju, bet drīzumā tepat jauniešu centrā es rīkošu Latvijas vakaru un tad gan pa nopietno veidošu prezentāciju.