Restorāns "Dzīvoklis Nr.19"



Foto by Ieva Ekmane

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka ēst patīk mums visiem. Es neesmu gardēde, tiešām. Man nepatīk eksperimentēt un esmu viens no tiem savādajiem cilvēkiem, kam pie sirds neiet ne suši, ne olīves, ne dažādas mērces. Vārdu sakot, mani ir grūti pārsteigt. Tiesa gan, restorānu kultūra man pat ļoti patīk (atkal jau laikam viens no tiem faktoriem, ka kļūstu vecāka). Es novērtēju interjeru, atmosfēru, noskaņu un, ja tas viss iet kopā ar labu ēdienu, tad vēl jo labāk. Kad mēs, draudzenes, nolēmām aizvest mūsu Ieviņu glaunās dzimšanas dienas vakariņās, mums bija daudzi varianti par to, kurai vietai tai vajadzētu būt. Līdz atklājām veģetāro restorānu „Dzīvoklis Nr.19”. Neviena no mums tur vēl nebija bijusi (kā nu ne, tas atvēries vien pērnā gada 18. novembrī), bet visas piekrita, ka dzirdētās atsauksmes un redzētais video liek sajust: tā būs īstā vieta mazliet intīmām, mazliet glamūrīgām, mazliet noskaņas, mazliet visa kā vakariņām. Un tā patiešām arī bija. Labi, sauksim lietas īstajos vārdos - tas bija īsts gastronomijas orgasms. Lai gan neatceros nevienu no ēdienu nosaukumiem, ko ēdām (un tas arī nebūtu tik svarīgi, jo restorāna patrons, pavārs un viesmīlis vienā, Inārs Birmanis pastāstīja, ka ēdienkarte mainoties ik dienas, atstājot tikai dažus piedāvājumus pastāvīgi), itin viss manā (un es nešaubos arī manu līdzgājēju) mutēs izkusa kā uz mēles. Un tā burkānkūka - es tiešām nemeloju sakot, ka es savā dzīvē neesmu līdz šim ēdusi gardāku burkānkūku par šo. Ik pa laikam visas iesaucāmies sajūsmā un klusībā pie sevis (un varbūt arī skaļi) jautājām, kas tam pavāram ir noticis, ka viņš tik (tieši TIK) gardi gatavo? Bet labāk, lai tas paliek noslēpums, jo iespējams, ka visas lietas šajā dzīvē nemaz nevajag zināt. Es zinu tikai vienu, ka kādam tiešām pēc šī restorāna apmeklēšanas, varētu izveidoties fetišs tieši šo veģetāro ēdienu ēšanā. Pie tam tas viss ir ne tikai jau rūdītiem veģetāriešiem, bet tikpat rūdītiem gaļēdājiem, jo ēdiens ir pagatavots un pasniegts tieši tik gardi, lai nepietrūktu gaļas.

Vispār „Dzīvoklis Nr.19” ir vieta, kur justies kā mājās vai tuvos ciemos. Tu vārda tiešā nozīmē atrodies dzīvoklī, brauc uz sesto stāvu ar liftu, zvani pie dzīvokļa durvīm un gaidi, kad tās atvērs pats Inārs. Vārdu sakot, šī ir vieta, kur mēs noteikti atgriezīsimies. Un iesaku to arī Tev. Pirms tam gan veic rezervāciju.

Nākamnedēļ gaida vēl kāds pārsteigums - vakariņas tumsā.

sakrāj sapņus burciņā`

Es tik ļoti sevī jūtu to ziemas tuvošanos. Tam nav nekāda saistība ar to, ka laukā paliek vēsāks un dzīvoklī jau darbojas sildītājs. Es to ziemas noskaņu jūtu neatkarīgi no nekādiem apstākļiem. Ir un viss. Ir mazliet lielāka melanholija. Pēdējā laikā domāju, kur pazuda tā Liene, kas bija Slovēnijā? Man jau bija bail, ka viņu pazaudēšu, es tikai nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Ka tik ātri atnāks tā realitātes sajūta. Tagad es skatos savās Slovēnijas bildēs un nevaru saprast, vai smieties vai raudāt un kur man to Lieni atkal atrast. Es ļoti, ļoti gribētu viņu atkal sameklēt. To mazliet nevīžību, bezrūpību un citas "ne" un "bez" lietas. Viena lieta, kas man Latvijā patiešām pietrūkst, ir vienkāršība. Bez visādiem uzpūstiem skaistuma etaloniem un citiem sūdiem (es, protams, atvainojos, ka lietoju šādu vārdu, bet neviens cits labāk nepaskaidros, ko gribu teikt). Es tos visus sūdus gribu nokratīt no sevis nost, gribu izkratīt no tiem savu dvēseli un dzīvot vienkāršībā.

un vispār vēl ir tik daudzas lietas, ko es patiešām vēlos. noskriet vēju, apmānīt laiku, nopirkt jaunas grāmatas, atrast laiku, lai tās izlasītu, nopirkt lampiņas, kas man jau radītu ziemassvētku sajūtu, uztaisīt savu fotoalbumu ar slovēnijas bildēm. un vēl un vēl. bet visvairāk es gribu saprast mūžīgās dzīvības jēdzienu. to, ka ta ir reāla, es jau zinu.

šobrīd mana dzīve ir ritenis - darbs, skola, māja. brīžos, kad man vairs ne pavisam nav spēka, es domāju par skaistajām lietām, par gaidīšanas lietām. Domāju par ziemassvētkiem un to, kādas dāvanas pagatavošu saviem mīļajiem, par to, kā ar draugiem iesim uz kino vai par to, kā skaisti saposusies sēdēšu kādā kafejnīcā un malkošu tēju. tie visi ir tādi ļoti estētiski mirkļi, par ko man gribas domāt vēl un vēl.

tad šodien tā arī daru. salieku savus sapņus burciņā un gaidu, kad man būs laiks tos atvērt un realizēt. un tāds laiks pavisam noteikti pienāks.

Ja nu gadījumā Tev ir zināms, kā atrast to Lieni, kas bija Slovēnijā, tad padod man ziņu.

pēc-periods

sveiks, mans draugs.

šī tik ir bijusi vasara. ui un oi. šķiet visa dzīve sagriezusies un atgriezusies u n pārgriezusies. esmu mājās. mans evs laiks ir beidzies un esmu atpakaļ no sava `burbuļa` savā `realitātē`. un man tiešām ļoti patīk būt mājās. lai gan sākotnēji šķita, ka realitātes lielie punkti `skola-dzīvoklis-darbs` man liks baiļoties, tomēr lēnām ar katru no tiem tieku galā. soli pa solītim uz priekšu. tagad tikai jāatrod mans sapņu darbs un sajūta būs tāda, it kā 10 mēnešu slovēnijā nemaz nebūtu bijuši. labi, tagad es meloju. tepat vien jau viņi te ir. tepat vien jau es pārdomāju visu, ko esmu tur piedzīvojusi un pārdzīvojusi. es šodien lasīju, ka esot `laimīgie` brīvprātīgie - tie, kam esot misijas apziņa. tie, kam nav svarīga, kurā valstī vai organizācijā viņi atrodas, svarīgs ir tikai pienesums, ko viņi tur var veikt. es esmu viens no tiem `laimīgajiem`. tiešām. lai gan bija visa kā un vēl vairāk. lai gan tiku sāpināta un lauzta līdz neprāta robežām, es esmu laimīga, ka es tam visam ļāvos. tagad es tikai gribu ķert sapņus. savējos pagaidām. tagad es zinu, ko gaidu no nākotnes - darbu ar jauniešiem, darbu neformālās izglītības jomā un visu, kur var iziet cauri pieredzes prizmai. esmu sapratusi, ka jaunieši un bērni mani dara laimīgāku kā pildspava un papīrs.

es gribu rūpēties par cilvēkiem.

24 dienas

lūk, pēdējā laikā nesaprotu dienas skrien vai tieši otrādi - velkas. laikam tas ļoti atkarīgs no tā, kā konkrētajā minūtē jūtos. jā, šobrīd visas sajūtas jau mērāmas minūtēs. kad līdz projekta beigām atlikušas vairs tikai 24 dienas, tad ir tā, ka vienu brīdi acīs kāpj asaras no domas, ka būs jādodas prom, bet citu brīdi no tā, cik ļoti jau gribas mājās. es jau redzu, cik priecīga šī vasara būs. es gribu dejot zaļumballēs, gribu dziedāt Gunāra Kalniņa "Ja es varētu" un gribu daudz, daudz smieties. tas, ko es negribu, ir mazliet nomācošo realitātes sajūtu, kas jau ir sākusies - dzīvokļa un darba meklējumos. pagaidām gan tā teikt lieku šo bēdu zem akmeņa un pāri eju dziedādama. 
 

satikties un atkalsatikties.

tici sev un es arī. 
es šodien sapratu, ka es ļoti iedvesmojos pati no sevis. no tā, cik es stipra savā būtībā tomēr spēju būt, ja vien to vēlos. nu tas ir tā, tu atļauj kaut kam sevi visu laiku sāpināt, tu turi to sevī, vēl paskaties savā prātā atmiņu lādi un vēl sāc justies vainīga un ļaujies sāpēm. un tad ir tas punkts uz "i", kad tas vairs nestrādā. Kad tu zini, ka nē, es vairs neļaušu tam sevi pazudināt un tad tu atļauj vēl uz desmit mīnūtēm pašsāpināties, iespējams pat izraudāties un tad tu atlaid. atlaišana šajā gadījumā nenozīmē tikai pašu sāpju atlaišanu, tas nozīmē arī cerības, ka kaut kas varētu mainīties, atlaišanu. manā gadījumā tieši tā otrā lieta sāpēja visvairāk.
šajos brīžos es tiešām no sevis iedvesmojos. vēl es iedvesmojos no tā, cik skaistas pļavas man jau visapkārt - margrietiņas, smilgas, sarkanais āboliņš, zvaniņi - viss jau zied. pietrūkst tikai madaru un tad es tiešam justos kā Latvijas pļavā. vēl mani iedvesmo mani draugi un  tas, ka es varu saņemt īstas vēstules no viņiem. un tas, ka par spītti, deviņiem mēnešiem, kas jau starpā, mēs joprojām esam uz vieniem viļņiem. vēl mani iedvesmo tas dabas harmoniskums, kas man apkārt. ka es varu skatīties ūdenskritumos, pārvietoties pazemes alās trīs kilometru garumā un staigāt pa tiltu, kas ir 45 metru augstumā. un cilvēki. cilvēki. neapšaubāmi, ka cilvēki. visvairāk, ceļojot sastaptie svešinieki. mans draugs reiz teica, ka cilvēki dzīvē satiekas vismaz divas reizes. tad nu es vienmēr atvadoties no kāda šāda sastaptā svešinieka, nodomāju kad unkur būs tā otrā reize. es ceru, ka tāda būs. tas būtu skaisti.

drīz likšu punktu.

Es jūtos vainīga. Tiešām vainīga par to, ka jau atkal esmu klusējusi tik ilgu laiku. Mazliet ironiski jau sanāk, jo vairāk un raibāki notikumi Tev apkārt, jo zināmā mērā vēlies sevi no visa pasargāt. Nu ko, devītais mēnesis iesācies un jau vēl pēc diviem mans brīvprātīgā piedzīvojums beigsies.Tagad, kad es skatos atpakaļ uz visu, kas ar mani šajā laikā noticis, es pavisam varu teikt, ka tā ir viena no lielākajām dzīves skolām, kādām, manuprāt, es savas dzīves laikā iziešu cauri. Es, NEdrāmas cilvēks nonācu Slovēnijā, organizācijā, kur drāmas netrūkst, dzīvojot ar cilvēkiem, kas ir drāmas prinči un princeses. Kad pagājušā gada rudenī brīvprātīgā no Turcijas vienā rītā ņēma un pazuda, man šķita, ka nekas pārsteidzošāks jau notikt vairs nevar. Es kļūdījos. Un smagi. Lieldienu rītā atradu atvadu vēstuli no brīvprātīgās Gaelle, kas arī, nevienam neteikdama, sakravāja savus čemodānus un aizdevās atpakaļ uz Franciju. Man kaut kā pirms tam šķita, ka es no visiem brīvprātīgajiem, kas ir šeit, esmu tas emocionāli vājākais posms, bet galu galā iz izrādījies, ka esmu stiprākais. Pēc jau astoņiem mēnešiem, kas pavadīti šeit, es skatos atpakaļ un priecājos par visu to, ko šeit esmu apguvusi un iemācījusies. Par to, ka esmu iemīlējusi bērnus - tā pavisam neviltoti un no sirds, ka esmu gatava atdot viņiem savu brīvo laiku. Ka esmu sapratusi, ka manī ir kas daudz vairāk kā tikai žurnāliste, ka manī var būt skolotāja vai jaunatnes darbinieks vai jebkas, ko es vēlos. Esmu iemācījusies atrast kopīgu valodu, nezinot valodu. Esmu kļuvusi par "čomu" un tai pat laikā autoritāti saviem vidusskolēniem. Tik daudz "es esmu" manā prātā, ka tas vēlreiz tikai parāda to, ko jau es zināju pašā sākumā, šis gads būs tikai par mani. Un tāds tas arī it bijis. Gads par un ap mani pašu. Gads, kurā esmu atļāvusi sev pašsadziedēties un atraisīt lielus sapņus. Tik, tik, tik vērtīgs laiks par spīti visam! Tagad visi jūsmo par "Viegli". Es noklausījos un sapratu to, ka mana dzīve jau ir tāda - tik viegli skaista. Man ir viss, kas man ir vajadzīgs un šis laiks man to ir licis novērtēt vēl vairāk. Savu ģimeni. Savus draugus, kas pat pēc astoņu mēnešu prombūtnes var kādā vienkāršā rītā atsūtīt īsziņu: man tevis pietrūkst. brauc mājās" un savu ticību. tomēr, lai cik man ļoti šeit patiktu, lai cik man ļoti reizēm gribētos palikt, mani sajūsmina doma, ka es pēc diviem mēnešiem atgriezīšos mājās. Jā, tas tiesa. Nezināmajā. Man nav ne jausmas, kur strādāšu, dzīvošu, kas ar mani notiks, kad atgriezīšos. Bet es zinu vienu lietu - es būšu atkal savā harmonijā un balansā. Ai, cik labi ir to apzināties. Nē, nu tiešām. 
-
es esmu laimīga šeit nevis tādēļ, ka viss ir ideāli, bet tādēļ, ka es redzu, kā esmu mainījusies un augusi šajos apstākļos. šī apziņa mani ceļ un liek nepadoties. 
es ticu.

liene.

lets shine.

sometimes after big silence comes great storms. this is not the case. this is the time that silence is like a treatment to myself and in some way also to others. I need to apologize to my friends and readers who are asking for something new in this blog or as I would prefer to say - virtual diary. I never seen myself as a blogger that's why  I don`t have this feeling that I need to write every day, week or even every month. This is really full time in my EVS life. I don`t mean so much full with `to do list` as full with emotions and questions. I am here already 7 months and it is long time to consider all good and bad things which EVS made in my life. And there are absolutely a lot of good things. But all those good things are not good without the meaning. I mean the BIG BIG MEANING. These 7 months just showed me one really important thing I already knew - I am nothing without love of God. seriously. I am terrible person without that. there would be nothing beautiful in me if there would not be God. I would be zero, I would be empty, I would be nothing. and that is the message I want to share with world today.
let yourself shine today.
http://www.youtube.com/watch?v=YA2h9PrIUxs

par kontroli

Kas ir pirmā lieta, par ko iedomājies, no rīta atverot acis? Es gribētu teikt kaut ko ļoti skaistu, bet parasti mani rīti sākas: gribas ilgāk pagulēt. Esmu sapratusi, ka tā ir viena patiesa vērtība. Ka vienīgais, ko es zinu par nākošās dienas rītu ir tas, ka man gribēsies vēl mazliet ilgāk pagulšņāt. Pārējo dienas daļu nav manos spēkos kontrolēt. Vēl grūtāk ir tad, ja esi tālu projām no mājām. Tad šī kontroles apziņa vispār izslīd caur pirkstiem (kaut gan zinot, ka bieži vien arī mājās esot neko nevar ietekmēt, tomēr tuvums liek justies mazliet citādāk). Un tā nu sanāk, ka esi ierauts pavisam citā mutulī, daudz citādākā, kāds tas būtu vēl Latvijā esot. Sajūta ir sirreāla, kad, atverot ierastos ziņu portālus, tu izlasi, ka Mārtiņš Freimanis ir miris. Šķiet, kā tā, nomiris? Kā tad tā var nomirt? Tik jauns. Vai tad mēs visi nedzīvosim mūžīgi? Vai tad mēs vienmēr nebūsim jauni, skaisti un nerakstīsim dziesmas, kas aizskar tūkstošiem cilvēku? Un dzīve iesviež atbildi kā dunku sānos: nebūsim gan. Tajos brīžos tu, cilvēks, domā, cik tā dzīvība tomēr trausla lieta. Un cik daudz vērta. Un cik skaista tomēr. Tik skaista, ka no, rīta atverot acis, gribētos būt vienmēr pateicīgai par jaunu dienu, nevis cilvēciskā nevīžībā kurnēt, ka atkal tik agri jāceļas. Kontrole zūd, lai gan kontrole patiesībā nekad nav bijusi. Tajā pašā dienā, kad izlasu pavisam skumjo ziņu par jau aizgājušo Mārtiņu Freimani, mana sirds sažņaudzas vēlreiz, kad izlasu, ka manu vidusskolas skolasbiedreni un draudzeni modeli Baibu Eņģeli, kas jau vairākus gadus dzīvo un veiksmīgi darbojas modes biznesā Īrijā, piekāvušas trīs sievietes. Ir bažas par viņas tālāko modeles karjeru. Un atkal jau šie jautājumi, kā tas tā var būt iespējams. Vēl pirms nedēļas runājām par visu un neko un tagad es lasu ziņu, ka esi slimnīcā, jo trīs sievietes rasistisku vai kādu citu iemeslu dēļ izvēlējās ņemt kontroli savās rokās. Kas tā par kontroli, kad nodarām pāri citiem? Kas tā par iedomātu kontroli, es atkal sev vaicāju. Novēlu Baibai veseļoties. 

Lūk, stāsts ir par to, ka vienā brīdī zūd robežas. Robežas par to, vai esi tālu vai tuvu, bet, ka ir lietas un notikumi, kurus tu nevari kontrolēt. Bieži vien šie notikumi neskar mūs tieši, bet skar vēl tiešāk. Skumji, ka tikai tādos brīžos, kas saistīti ar sāpēm, mēs sākam domāt par to rīta celšanos un to novērtēšanu un vakara gulētiešanu ar pateicību. Bet vēl skumjāk, ka pēc kāda laika mēs atkal ceļamies ar „kā gribētos ilgāk pagulēt” domu. Kaut gan es ņemu savus vārdus atpakaļ! Ja mēs ceļamies ar šo domu, tad bieži vien tas norāda, ka ar mums un mūsu mazo trauslo piemājas pasaulīti viss ir kārtībā. Tad nu es novēlu, lai rīt no rīta ceļamies un gribam ilgāk pagulēt. Bet par vakara pateicību gan labāk neaizmirsīsim. Jo kas zina, ko tā jaunā diena nesīs.

pēcklusuma atzīšanās

es laikam tomēr neesmu tik laba bloga rakstītāja, kā man agrāk šķita. Kā gan vēl citādāk es varētu izskaidrot to, ka pēdējo ierakstu, kas tiešā mērā būtu saistīts ar manu EVS pieredzi esmu rakstījusi vēl vecajā gadā? Laikam esmu no tiem, kas kādu brīdi tomēr izvēlas visu paturēt pie sevis. Daudz bija noticis, daudz ir noticis un daudz joprojām turpina notikt. Gan labā, gan ne tik labā. Man negribas atkal ķēzīties pa savām domām un negribas atkal to visu pārcilāt. Varu teikt, ka šis gads mani jau audzina un pavisam noteikti vēl audzinās (nu ko lai saka, draudziņi, esiet uzmanīgi ar jaunā gada vēlēšanām). Īsumā raksturojot pašreizējo situāciju, esam pārvākušies uz jaunu māju, kas ir daudz patīkamāka; katru dienu kājām nostaigāju 6 kilometrus, kas laikam ir labi; esam uzņēmuši jaunu brīvprātīgo no Francijas un atvadījušies no Pinar, kas devās atpakaļ uz Turciju un februāra vidū sagaidīsim vēl divus jaunus brīvprātīgos un pavadīsim Engin atpakaļ uz Turciju. Ir pavisam jocīgi apzināties, ka aprīlī pilnīgi visa mana vecā EVS generation būs nomainījusies. Protams, izņemot mani.

 Šī mēneša laikā esam strīdējušies un cīkstējušies ar organizāciju. Ir daudzas lietas, kas mums nepatīk un ko mēs labprāt mainītu. Pagaidām ir savstarpējs respekts un neizšķirts. Strādāju pie sava personīgā projekta un tas man sagādā diezgan lielu prieku. Sadarbojos ar vietējo ģimnāziju un vadīšu dažas lekcijas un radošās aktivitātes vidusskolēniem.

Es apsolu, ka šis ir pēdējais tāda tipa ieraksts, kurā es atskaitos kā pirmās klases sacerējumā par tēmu: „ko darīji vasarā?”. Bet laikam tieši šāds formāts man šodien ir vajadzīgs, lai redzētu, cik daudz patiesībā notiek man apkārt un cik ļoti tas ietekmē vai neietekmē mani. Esmu izvēlējusies, ka nevēlos iesaistīties visās tajās drāmās, kas ir man apkārt (un ticiet man, te tādu ir daudz). Es negribu zūdīties par lietām, citiem cilvēkiem vai notikumiem, kurus nav manos spēkos kontrolēt. Tā vietā es izvēlos lasīt grāmatu vai uztaisīt visai savai „EVS family” vakariņas. Neredzu nekāda pamata jaukties citu cilvēku dzīvē vai savstarpējās attiecībās. Tas pavisam noteikti nav tas, ko es gribētu atminēties no savas EVS pieredzes. Un laiks sarūk. Jāsāk krāt savas pieredzes atmiņas, lai, kad došos projām, varētu kā pirmklasnieks rakstīt sacerējumu. Ko gan tie pirmklasnieki parasti raksta? Man jau šķiet kaut ko līdzīgu „ man gāja ļoti labi, bet es nevarēju sagaidīt, kad sākšu iet skolā”. 

Viena lieta gan te Slovēnijā ir zūdīšanās vērta – viņu ātrums vai pareizāk sakot – lēnums. Mums jau divus mēnešus ir kontrakts par interneta pieslēgšanu, bet interneta kompānija joprojām nevar atsūtīt meistaru, kas visu saslēgs un sadarīs. Un viņiem tas šķiet pilnīgi normāli. Divus mēnešus?! Cilvēki mīļie, jūs jokojat ar mani? Tieši tā es jūtos un es nevaru sagaidīt to sajūtu, kad pirmo reizi manā EVS pieredzes laikā es varēšu pirms gulētiešanas onlainā parunāties ar saviem draudziņiem. Šīs sajūtas man ļoti pietrūkst.

Lai būtu, kas salido

Esot tālu prom no Latvijas, brīžiem zūd saikne ar to informācijas telpu, kas palikusi mājās. Lai gan esmu žurnāliste un komunikācijas procesi aizņem nozīmīgu daļu manas dzīves, ir dienas un pat nedēļas, kad nesekoju līdzi notikumiem Latvijā. Tomēr tas mainās, kad šie notikumi tiešā mērā sāk skart tevi pašu. Tad ziņu kastīte tiek lūkota vairākas reizes dienā. Šoreiz es nerunāju par valstiski nozīmīgiem notikumiem. Drīzāk tas ietver sevī konkrētu pilsētu un iedzīvotāju grupas. Pilsēta, par ko runāju, ir Limbaži, kur notikumu peripetijā atrodas visas Limbažu vidusskolas, īpaši jau Limbažu 3. Vidusskola, kuras absolvente esmu arī es. Lai neatkārtotos no jau publiskajā telpā esošās informācijas, bet iezīmētu situācijas aprises, stāsts kā vienmēr ir par šķiet nu jau divām paralēlām pasaulēm – valdības (šoreiz ar to domājot – Limbažu pašvaldību) pieņemtajiem lēmumiem un iedzīvotājiem, kam ar to jāsadzīvo. Es nevēlos gudri spriedelēt par to, cik likumīgi vai nē, ekonomiski neizdevīgi vai tieši otrādi būtu izstrādāt šo tā saucamo pilsētas skolu reformu, kas paredz izveidot Limbažu pilsētas ģimnāziju tagadējās Limbažu 1. vidusskolas telpās, savukārt Limbažu 3. Vidusskola būtu pakļauta likvidācijai. Telpas gan tukšas nepaliktu un skolas funkcijas gan citādākā formā turpinātu pildīt, tomēr Limbažu 3. Vidusskola, kādu to iepazinu es, vairs nebūtu. Manas zināšanas un mana emocionālā iesaiste nemaz neļautu būt tajā objektīvai. Šoreiz vēlos būt emocionāla un aizstāvēt savu skolu no savas perspektīvas. Šķiet viens no mūžīgajiem strīdu tematiem Limbažos bijis, kura skola labāk Limbažu 1. vai tomēr 3. Vidusskola. Lai gan ir cilvēki, kas apgalvo, ka ir bezjēdzīgi par to strīdēties, dziļi iekšēji katras skolas skolēni un personāls vienmēr uzskatījis, ka tieši viņa skola ir labākā. Un visu cieņu pretiniekiem, bet tieši tik patriotiskiem mums arī ir jābūt. Nekad neesmu mācījusies Limbažu 1. Vidusskolā, lai man būtu viedoklis par izglītības vai sistēmas kvalitāti tur. Tomēr savs viedoklis man ir par manu skolu. 3. Vidusskolas skolotāji man iedeva ļoti daudz gan kā personībai, gan profesionālei. Tieši personīgā attieksme bija tas, kas mani pārsteidza tik salīdzinoši lielā kolektīvā. Tomēr es varu teikt vienīgi paldies gan savai klases audzinātājai Līgai Turkai, kas bija ne tikai lieliska skolotāja, bet arī labs draugs. Vai arī Vijai Kovaļevskai, kas mācēja ne vien pasniegt vēsturi tā, lai eksāmenā iegūtu A, bet parādīt savu personību – zināšanu pilnu būtni, kas noteikti nav sveša ar jēdzienu „humora izjūta”. Bet vislielāko paldies varu teikt Aijai Grīnbergai, kas vienmēr paliks mana skolotāja uz mūžu. Tas, ko viņa man iemācīja, palīdzēja ne vien tajos trijos gados vidusskolā, bet arī turpmāk. Tieši viņa bija tā, kas man noticēja un deva zaļo gaismu tam, kas esmu pašlaik – žurnālistei. Un es nešaubos, ka šādu iedvesmas pilnu stāstu ir daudziem absolventiem un tagadējiem skolēniem. Mana mazā māsasmeita tagad mācās šīs pašas skolas pirmajā klasē un es vienmēr esmu lepna teikt, ka es arī mācījos tajā pašā skolā. Es vienmēr esmu bijusi par to, ka pārmaiņām šajā pasaulē jābūt, jo kā saka „pastāvēs, kas pārvētīsies”, tomēr mana plānotājas būtība paredz pārmaiņas, kas vērstas uz pārdomātu un iepriekš rūpīgi analizētu rīcību, bez nepatīkamiem pārsteigumiem. Man nav ne jausmas, kā izvērtīsies pilsētu skolu reorganizācija, bet es zinu vienu, ka manās atmiņās šāda reorganizācija nebūs. Tur vienmēr mani trīs vidusskolu gadi paliks kā spožs piedzīvojums, kur esmu augusi kā personība, kur iegūts stingrs pamats tālākajai izglītībai vairākās augstskolās un pats svarīgākais – iegūtas draudzības uz mūžu gan klasesbiedru, gan skolotāju vidū. Man tikai būs ļoti žēl, ja šīs reorganizācijas rezultātā kādam šis viss manis iepriekš minētais varētu tikt atņemts, vēl nemaz nepiedzīvots. Un cik savtīgi tas skanēs, bet būtu ļoti žēl, ja šajā rudenī, kad būtu jātiekas uz Limbažu 3. Vidusskola 20 gadu salidojumu, nebūtu vairs ne 3. Vidusskolas, ne salidotāju.

līdz nākamajam gadam!

kur tas laiks skrien? šis ir jautājums, ko pēdējās dienās sev diezgan bieži uzdodu. ilgi neesmu rakstījusi, bet pēdējā mēneša laikā dienas tiešām ir bijušas pilni pilnas. šis noteikti būs mans gada pēdējais ieraksts, jo sestdienas rītā jau dodos mājās un no interneta turēšos tik tālu, cik vien iespējams. tomēr pirms tam vēl pāris lietas jāpasaka. kaut kā jau pirms tam jutu, ka mans EVS laiks lielākā vai mazākā mērā iezīmēsies divās daļās un šodien tas pilnībā apstiprinājās. no janvāra pārvācamies uz jaunu māju. jūtas ir dalītas. māja ir 30 minūšu gājienā no jauniešu centra (līdz šim bija piecas) un mums vairs nebūs katram sava istaba, bet dzīvosim pa divi. tā ir lieta, kas mani satrauc visvairāk. man tomēr vienmēr ļoti patika, ka man ir tā sava telpa, sava miera osta, kur varu būt tikai es un neviens vairāk. jūtos mazliet ārpus kontroles, jo izskatās, ka visa pārvākšanās notiks, kamēr būšu Latvijā. bet es pieņemu pārmaiņas par labu esam. un ir viena pozitīva lieta. mums jaunajās mājās būs internets, tā kā varēšu veidot vēlās skype sarunas ar saviem mīļajiem. un, protams, vēl jauki ir tas, ka mums katram nopirks jaunu riteni. nais.
vēl es gribu pateikt, ka man bija viena no visjaukākajām dzimšanas dienām ever. ievas atbraukšana mani pacēla pilnīgi jaunā līmenī un iedeva pilnīgi jaunu prieku. paldies viņai par to. un mēs smējāmies par visu. par sevi, par latviešiem un par pasauli kopumā.
un šodien mēs EVS brīvprātīgie bijām piecu stundu ilgās pusdienās ar pilsētas mēru. tas gan vairāk līdzinājās kā sarunai ar draugu.
tagad es došos mājās sakravāt čemodānu. paldies jums visiem par uzmanību šajā gadā un esmu par veiksmīgu sadarbību arī nākamajā.
lai jums laimīgi, mani draudziņi,.

maza sajūsmiņa par visu.

šodien atkal skaisti snieg un man atkal ir Ziemassvētku sajūtiņa,. un vēl es visu laiku klausos: Driving home for Christmas, un tas manu Ziemassvētku sajūtiņu pastiprina vēl vairāk. vispār man ir tā iekšējā sajūta, ka līdz ar aizbraukšanu uz Latviju, viens posms noslēgsies un pēc atgriešanās atpakaļ sāksies atkal jauns. un superforši ir tas, ka tieši pirmajā nedēļas nogalē, kad atkal būšu atpakaļ mūsu organizācija rīko tādu palielu EVS vīkendu, kur ieradīsies brīvprātīgie no visas Slovēnijas. jes. un viņi visi paliks mūsu mājās. 
vakar es saņēmu savu pirmo dzimšanas dienas paciņu. biju tik sajūsmināta, ka tā pienāca no tālās Amerikas. paldies Inesītei. bet es, protams, esmu kā mazs bērns, kas grib atvērt visu uzreiz un tad nu Inese, protams, mani pazīdama visur sarakstījusi, ka var atvērt tikai 9. decembrī, tad nu es to paciņu iedevu savai darba kolēģei un teicu, lai viņa man to atdod tikai manas dzimšanas dienas rītā. vispār nākamā nedēļas nogale būs kaut kas ļoti skaists, es jau tagad esmu nepacietīga to visu piedzīvot. ievas atbraukšanu, došanos uz vienu no lielākajiem slēpošanas kompleksiem Slovēnijā - Roglu, ballītes un izbraucienus un dzimšanas dienas siera kūku, ko Stīvens ir svēti apsolījies man pagatavot. un vēl un vēl. 
ā, un vēl man noteikti jāpasaka, ka tā visa AXA padarīšana ir varen dumja, jo mana vēstule ar maniem oriģinālajiem čekiem kaut kur noklīda pusceļā starp Slovēniju un Franciju un es jau tagad redzu, ka mani 60 Eiro par ārsta apmeklējumu līdz ar to.
kas vēl? kas vēl? a jā, man ir tik daudz lietu un plānu, ko gribu izdarīt, esot Latvijā, ka es nesaprotu, kā lai visu paspēj. jau tagad man ir saplānotas daudz, daudz tikšanas, zobārsta, acu ārsta un friziera apmeklējums un vēl un vēl. 
un superpriecīgi ir arī tas, ka sestdien braukšu pirkt Ziemassvētku dāvanas savējiem. jēj.
prieciņā!

un te es un daudz daudz sniedziņš!

21 diena līdz mājām

labs rīts.

jo tuvāk nāk tas mans mājās braukšanas laiks uz Ziemassvētkiem, jo nepacietīgāka es kļūstu. tik ļoti gribas to savu mieriņu pabaudīt. tagad pēc Bašaks aizbraukšanas māja kļuvusi mazliet jaukākā atmosfērā, bet par nelaimi man tagad Belkis un Stīvens pārvākušies uz Belkis istabu, kas ir tieši blakus manai. un viņu mūzikas gaume mani reizēm grib nogalināt. kļūstu mazliet īgna. bet pa lielam viss ir vecajās sliedēs. mūsu Supo joprojām ikdienas izdomā simtiem joku, kā mani ķircināt. mājās atgriezies karstais ūdens. joprojām dzīvojam bez interneta mājās un jāsaka, ka esmu jau nenormāli pie tā pieradusi. beidzot sākām savu projektiņu un ideja man pašai ļoti patīk. šonedēļ biju pie bērniem skoliņā ar īpašām vajadzībām un tas bija ļoti īpašs laiks. izveidoju adventes vainagu mūsu ofisam, kas tagad smuki karājas pie durvīm. un vispār vairāk negribas rakstīt.

čau!

prison break jeb Bašaks bēgšana

Vispirms jau es gribu novēlēt visu labāko manai mīļajai Latvijai. skan jau diezgan salkani, bet tieši tā es jūtos. lai gan te, Slovēnijā esot, es saprotu, cik daudzas lietas te ir sakārtotākas un labākas, es tomēr lepojos ar to, ka esmu latviete. tieši tādēļ ir mazliet neierasti 18. novembrī, kas ir diena pati par sevi, tik liela un nozīmīga latviešiem, būt šeit Slovēnijā, kur 18. novembris ir viena diena no daudzām. bet es šodien sapucējos, uzvilku smukāko kleitu un jūtos kā iedama uz dzimšanas dienas svinībām. un jā, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai. 
-
bet nu, protams, atgriežamies realitātē. vai arī kino lentē, kas saucas "prison brake". tieši šāda nosaukuma kinofilma risinājās tepat manās mājās divas naktis atpakaļ. turku meitene Bašak aizbēga atpakaļ uz Turciju, nevienam nesakot ne vārda. viņa to bija plānojusi veselu nedēļu un, protams, "bēga" naktī. cik tomēr traģikomiski tas ir? mums, protams, jāpaskatās nedaudz atpakaļ pagātnē. Bašak bija viens no tiem cilvēkiem, kam grūti pieņemt, ka kāds nav līdzīgs viņai. būtībā viņa bija vienīgā, ar ko grūtības sadzīvot pat man. viņai patika nemitīgi sūdzēties. viņa neļāva pielāgoties Slovēnijai, viņa vēlējās, lai visi pielāgojas Turcijai. ja mājā dzīvo deviņi cilvēki, ir neprātīgi gribēt, ka sestdienas vakarā visi desmitos ies gulēt un mājās būs klusums. tieši to Bašak gribēja. un tieši tādēļ mūsmājās bija tik bieži strīdi. pēc viena šāda strīda, kur iejaukta bija arī mūsu EVS koordinatore, Bašak nolēma, ka dosies mājās. viņa, protams, par to neinformēja nevienu un pati uz savu roku nopirka biļetes. protams, ir lieki pieminēt, ka tu vari pārtraukt projektu jebkurā laikā. viņa vienkārši varēja to pateikt un organizācija visu nokārtotu, nopirktu biļeti, anulētu vīzu un viss notiktu cilvēcīgi. Bašak gājiens ar bēgšanu ir maksājis manas organizācijas reputāciju. ko gan labu tas var liecināt par organizāciju, ja brīvprātīgais vienkārši aizbrauc, nesakot ne vārda? pie tam, te vēl bija problēmas ar to, ka mana organizācija galvoja par Bašak vīzu un tad nu vēl bija zvani no vēstniecībām. bet mums tagad miers mājās, brīva istaba un vispār smieklīgi.
ā un vēl Bašak ir 29 gadus veca. un pēc profesijas sociologs. jā, tagad varat pabrīnīties. un es arī pabrīnos, ka es dzīvoju visjocīgākajā EVS ever. 
un vēl galīgi nejauki ir tas, ka mums mājās nav karstā ūdens jau kuro dienu un mums brauks EVS draugi - ciemiņi šajā nedēļā un galīgi nav jauki, ja nebūs ūdens. 

ļauties būt priecīgai.

klausos `instrumentu` `born to die` un domāju par pasaules lielumu un mazumu. šajās dienās man ir atkal lomkas pēc mājām. un es negribu čīkstēt, tādēļ labāk vienkārši teikšu, ka priecājos, ka šādas dienas atnāk un aiziet, atļaujot nākt vietā citām. labāk salikšu šīs nedeļas nogales bildes un ļaušu izskatīties priecīgi priecīga. mums bija tāds kā internacionālais vakars ar ēdieniem no mūsu valstīm. tas ir anglis Stīvens. pēc profesijas pavārs, tādēļ ēdieni bija  ļoti gardi. es cepu auzu pārslu cepumus. un sanāca ļoti ņamm.

esot šeit, esmu sevī atvērusi dekorēšanas čakru. dekorēju sienas un vietas, taisu plakātus un visu ko citu. man patiesībā tas baigi patīk, jo tas ir galīgi savādāk, kā esmu radusi darboties Latvijā. dažkārt šeit jūtos kā tādā skoliņā, kur tik jākrāso un jāzīmē.

mums bija arī savas īpašās EVS piespraudītes.

mūsu EVS koordinatore Anja.

ēdieni un, protams, mana mīļā Belkis. viņa tagad uz vienu nedēļu devusies uz Turciju un māja jau šķiet ļoti tukša bez viņas.

un, protams, mans Latvijas plakāts. mīlu savu Latviju. tiešām, tiešām.

margrietiņas un Ziemassvētku dziesmas jeb Liene ir diezgan laimīga

 Tā kā Vācijas Skujēns saka, ka es neko nerakstot savā blogā, tad nolēmu, ka šodien atkal jāpadalās ar iepriekšējās nedēķas notikumiem. Esmu apņēmusies un līdz šim man šo apņēmību ir izdevies veiksmīgi īstenot, rakstīt šeit reizi nedēļā. Tāda kā nedēļas atskaite. Un savu angļu valodas blogu esmu galīgi aizmirsusi, jo saprotu, ka tur nevaru izpaust visu, kāds vienmēr to izlasīs. Tad nu šī ir mana vieta. Mans skaļrunis un pastiprinātājs. Vispirms par bildēm. Pirmā bilde ir ģeniāla, jo mūsu Supo, kas ir darbinieks šeit jauniešu centrā un vispār tāds vīrišķais tips, prot visu salabot mūsu mājās, ir hip hoperis un tā tālāk, sestdien bija radošās darbnīcas vadītājs. šī radošā darbnīca bija vorkšops, kā pagatavot margrietiņas. tagad mēs viņu saucam par dazy man, jo tas ir ļoti, ļoti smieklīgi jau iedomājoties, bet es tur biju klāt un tas bija dubultā smieklīgi. margrietiņas mums vajadzēja, jo sestdien bārā uzstājās vietējā rokgrupa, kuras slovēniskais nosaukums ir "marjetica", kas tad arī tulkojumā nozīmē margrietiņa. šķiet vēl nekad dzīvē nebiju  dzirdējusi briesmīgāku grupu par šo. nē nu tiešām.

 Lai gan grupa bija briesmīga, laiku pavadījām labi. Gribu, lai jūs beidzot iepazīstaties ar Ninu. (attēlā). Viņa ir mana labākā draudzene šeit, māsa, slovēņu valodas skolotāja un mentore vienā personā. Neizsakāmi priecājos, ka man šeit ir tāds cilvēks kā viņa. Ne tikai viņa, bet arī viņas puisi Daniels, kas ir mans "best buddy" un suns Bella, kas ir vismīļākais radījums uz zemes. Tagad es pavisam noteikti gribu suni. Viņa ir tik superjauka. Un kad es viņai saku "ļupčaka", kas latviski būtu "buča", viņa atnāk un iedod man buču. sajūsminoši skaisti, ne? Sestdienas vakars vispār bija tāds pārsteigumiem bagāts. Beidzot iepazinos ar "pagraba puišiem", tā mēs saucam mājas īpašnieka brāļa dēlu un viņa draugus, kas regulāri mūsu mājas pagrabā spēlē pokeru. Kopumā diezgan jauki puiši. Tas ir labi, vienmēr ir patīkami zināt, kas notiek tavā mājā. Un, protams, bija ballīte līdz sešiem rītā, kas turpinājās mūsu mājās. Tajā piedalījās arī mūsu EVS koordinatore Anja (ar sarkanajiem matiem) un viņas pusis Jaka. Un, protams, Belkis, mans mīļākais cilvēks EVS mājā. Es gan līdz sešiem rītā neballējos, jo aizgāju gulēt. Esmu jau pieradusi gulēt visvisādos trokšņos, bet trīs no mūsu mājas iemītniekiem - nopietnais gals, par to nebija tik sajūsmināti.esam sadalījušies divās frontēs. viņi uzskata, ka viņus nevcienam, jo sestdienas vakari esot jāpavada gultā, lasot grāmatas, nevis ballējoties. tie, kas mani pazīst, zina arī to, ka man arī patīk būt mierīgai, lasīt grāmatas, skatīties vakaros TV un būt "garlaicīgai". bet pat es saprotu, ka šis ir EVS. tas nozīmē tu esi daļa no tā. lai nu kā februārī viņi dodas mājās.

Ai, un vispār esmu sajūsmināta, ka mana dzimšanas diena šeit būs ļoti īpaša. ne tikai tādēļ, ka tā būs mana dzimšanas diena, bet tādēļ, ka Nicmanes jaunkundze ciemosies pie manis. Jau tagad priecājos par domu vien, ka viņa būs šeit, mēs runāsim latviski, darīsim skaistas lietas kopā un rīkosim dzimšanas dienas ballīti. Esmu kā mazs bērns, kas jau sāk gaidīt Ziemassvētku brīnumu. Manā repertuārā jau sāk skanēt Ziemassvētku dziesmas un plānoties Ziemassvētku dāvanas. esmu pilna sajūsmas. un, lai gan ne viss šeit notiek tā, kā es to gribētu un lai gan mans EVS iespējams ne tuvu nav ideālam, esmu īstajā vietā un īstajā laikā. par to gan es esmu pārliecināta.